Māris Antonevičs: Zviedru vēlētāji signalizē. Par ko? 3
Vairs nav tas laiks, kad ziņas par dažādās Eiropas valstīs notikušajām parlamenta vēlēšanām tiek uztvertas kā ikdienišķa rutīna (ievēlēts ierastais partiju “komplekts” ar nedaudz atšķirīgu procentu izkārtojumu). Tagad gandrīz katrā valstī vēlēšanas pavada spriedze un atziņas par briestošo politisko krīzi, kā arī pamatīgs izrāviens kādai no partijām, ko raksturo no līdzšinējām politiskajām vadlīnijām atšķirīga pozīcija. Visbiežāk tas ir pieaugošais pretimigrācijas noskaņojums.
Valdošās elites politiķi, sajutuši, kā bikšu aizmugurē kaut kas sācis svilt, steidz vainot šī noskaņojuma paudējus populismā, ekstrēmismā un pat rasismā. Katrā valstī ir sava vēsture, tāpēc šajā vārdu spēlē var izmantot arī vēsturiskos tēlus. Teiksim, Vācijā, Austrijā, daļēji arī Itālijā un Francijā vienmēr var atgriezties pie nacisma (fašisma) tēmas un pārmest, ka imigrācijas procesu apšaubīšana ir solis šajā virzienā. Lai gan nu jau šķiet, ka šāda kaunināšana kļūst mazāk iedarbīga.
Arī nupat notikušajās vēlēšanās Zviedrijā ievērojamu atbalstu (17,6%) ieguvusi partija “Zviedru demokrāti”, kas pati sevi raksturo kā konservatīvu, savukārt konkurenti un aprakstītāji to dēvē par galēji labēju (far-right), populistisku un pretimigrantu partiju. Tas nav nekāds jauns spēks, kas uzradies no nekurienes. Partija dibināta 1988. gadā. Zīmīgi, ka toreiz parlamenta vēlēšanās par to balsoja 1118 cilvēki – nepārspīlējot var apgalvot, ka tie bija paši partijas biedri un viņu ģimenes locekļi. Šogad par to nobalsoja vairāk nekā miljons vēlētāju.
Politiskās ainavas maiņa Zviedrijā, iespējams, ir nozīmīgāka nekā daudzās citās valstīs. Vispirms jau tāpēc, ka Zviedriju parasti mēdz izcelt kreisie liberāļi, raksturojot to kā piemēru sociālisma (sociāldemokrātijas) ideoloģijas uzvarai. Tas ir kā pretarguments tiem, kas aicina palūkoties, pie kā sociālisms noveda Padomju Savienību, Kubu, Ziemeļkoreju, Venecuēlu un daudzas citas zemes.
Kā panākumu atslēga tiek minēts tas, ka zviedru sociālisms nāk komplektā ar atvērtības idejām un lielu atsaucību dažādām postmodernajām ideoloģijām, kā, piemēram, feminisms, zaļā kustība, tā sauktā LGTB (netradicionālās seksuālās orientācijas aizstāvju) kustība un citas. Daži uzskata, ka Zviedrija šajos jautājumos ir tāda kā pirmrindniece, un tas attiecas arī uz migrantu uzņemšanu. Starp citu, pirms kāda laika LTV varēja skatīties Zviedrijas/Dānijas kopražojuma seriālu “Tilts”, kur šī tēma ik pa laikam tiek apspēlēta.
Filmā darbība notiek divās lielpilsētās – Malmē (Zviedrija) un Kopenhāgenā (Dānija), kuras šķir tikai 28 kilometri, un tās savieno slavenais Ēresundas tilts. Izmeklētāji šķetina dažādus noziegumus, kas atgadās vienā vai otrā pilsētā, un šķiet, ka tām ir vairāk kopīga nekā atšķirīga, tomēr ik pa laikam izskan mājieni par abu valstu iedzīvotāju atšķirīgo mentalitāti. Piemēram, par kādu aktīvisti, kas mēģinājusi atvērt Kopenhāgenā pirmo “dzimumneitrālo” bērnudārzu, dāņu policiste saka: “Viņa vienmēr bija tāda ļoti zviedriska.” Vai citā sērijā – Dānijas imigrācijas iestādes cīnās par kādas personas deportāciju, un zviedri par to ir ļoti sašutuši.
Var jau būt, ka dāņu konservatīvisms un piesardzība ir tikai filmas autoru sajūtas, tomēr to ik pa laikam apliecina arī mediju ziņas. Dzirdēts taču par bēgļiem, kas no Vidusjūras caur Eiropu nokļuvuši līdz Dānijai, tomēr turpina “bēgt” tālāk uz Zviedriju, zinot, ka tur tiks sagaidīti, ja tā var teikt, ar plašāk atplestām rokām.
Bet nu izrādās, ka šī politika nebūt nav pašsaprotama visai Zviedrijas sabiedrībai, kas pēkšņi sajutusi draudus savai identitātei vai pat tīri fiziskus draudus (migrantu pastrādāto noziegumu skaita pieaugums), ar kuriem agrāk nebija saskārusies. Tas spēj uzkrāt protestu un novest arī pie politiskajām pārmaiņām. Stāsts jau atkal ir par vecās politikas nespēju ievērot sabiedrības noskaņojuma maiņas un uz tām reaģēt, jo ar pliku retoriku par populismu un radikālismu nepietiek. Vairs ne.
