Zviedru laiku “domkrats” Alūksnes pilsdrupās 0
Alūksnes pilsdrupās šogad paredzēts uzsākt mūru konservācijas un nostiprināšanas darbus, lai pārskatāmā nākotnē objekts būtu pieejams apmeklētājiem. Atjaunotajā pils Dienvidu tornī iecerēts arī neliels informācijas centrs. Materiāli par pils skarbo vēsturi krājušies, citastarp pateicoties jau vairākas sezonas šajā vietā pēc pašvaldības iniciatīvas izdarītajiem arheoloģiskajiem izrakumiem SIA “Archeo” arheologa Ulda Kalēja vadībā.
Jaunākā arheoloģiskā sezona Alūksnes pilsdrupās noslēdzās 2016. gada oktobrī, un tās laikā ar vietējo jauniešu iesaistīšanos veikti izrakumi pils Dienvidu tornī un tam piegulošajā pagalmā. Uldis Kalējs stāsta, ka kultūrslāņa biezums dziļākajā vietā bijis līdz 1,3 m. Sasniegts torņa puspagraba grīdas un pagalma līmenis. No hronikām zināms, ka Alūksnes pils ezera salā sākta būvēt Livonijas ordeņa laikā 1342. gadā. Ir versija, ka Marijas pils jeb Marienburga slieta vietā, kur reiz atradusies letgaļu apmetne vai pils, tomēr Kalējam izrakumu laikā līdz šim nav izdevies atrast tam kādus pierādījumus. Bruņinieku mūra pils pastāvīgi nostiprināta, pārbūvēta, papildināta atbilstoši laikmetam. Arheologs kā interesantu detaļu min atklājumu, ka pirms daudziem gadsimtiem laukakmeņu mūris izskatījies pavisam citāds, nekā var šķist mūsdienās. Norokot piegulošo zemes slāni, nācis redzams, ka spraugas starp akmeņiem rūpīgi aizbāztas veciem kārniņiem, ķieģeļu lauskām, šķeltiem akmeņiem, līdz ar to padarot to blīvāku. Virszemes daļā šis atlūzu pildījums laika gaitā izbiris, radot aplamu iespaidu, ka akmeņi likti ar lielām spraugām.
Kad tapis pusapaļais Dienvidu tornis, līdz datējuma analīžu rezultātu saņemšanai pagaidām nevar pateikt, taču Uldis Kalējs lēš, ka tas varētu būt 16. gadsimta vidus. Tas ir laiks, kad jau plaši lieto šaujamieročus un viduslaikiem raksturīgos četrstūra torņus nomaina apaļie. Būve atkārtoti degusi, par ko liecina sadegušo torņa koka konstrukciju un kārniņu paliekas. Leģenda par pils aizstāvju uzspridzināšanos grāfa Šeremetjeva krievu karaspēka īstenotā aplenkuma laikā Lielā Ziemeļu kara gaitā 1702. gada augustā, pēc agrākajiem atradumiem spriežot, droši vien ir patiesa, taču torņa saturs liecina, ka pils degusi arī agrāk. “Mēs jau to tagad nevaram pateikt, vai tas bijis vienkārši ugunsgrēks vai kāds no konfliktiem, kādu arī 16. gadsimtā nebija mazums,” teic Kalējs. Tad pils kādu laiku gājusi no rokas rokā, piederēdama te ordenim, te krieviem, poļiem un visbeidzot zviedriem. Interesanti, ka pēc pirmā ugunsgrēka tornis nevis iztīrīts no gruvešiem, bet tie vienkārši izlīdzināti, piepildot puspagrabu un pa virsu vēl izliekot māla slāni. Kādā brīdī tornī turēti lopi, par ko liecina ap 10 cm biezs mēslu slānis, bet tad atkal nāk gruveši.
Alūksnes novada pašvaldības plānos pēc mūru nostiprināšanas ir tornī iebūvēt koka konstrukciju trīs stāvos un būvi apjumt. Kā sacīts Alūksnes novada attīstības programmā: “Ar mākslinieciskā iekārtojuma palīdzību pils torņa telpās iecerēts radīt emocionāli iedarbīgu ekspozīciju, kas iepazīstinātu apmeklētājus ar pils vēsturi, interesantākajiem arheoloģisko izrakumu laikā atrastajiem priekšmetiem, tiks izveidots pils makets, izglītojoša programma.” Iecerēta pilsdrupu teritorijas labiekārtošana, izbūvējot pastaigu taku gar pils mūriem un izgaismojot pilsdrupas.
Padomju laika celtnieki, 70. gados izbūvējot pilsdrupās estrādi un veicot zemes darbus ar ekskavatoru, vietām pamatīgi sajaukuši kultūrslāni, un tāpat estrādes klātbūtni arheologiem pastāvīgi atgādinājis lielais jaunlaiku pudeļu stiklu un korķu daudzums. Tomēr netraucētajos slāņos gūti diezgan interesanti atradumi. Kalējs konstatē, ka raksturīgs Alūksnes pilsdrupām ir lielais muskešu un lielgabalu svina ložu daudzums: “Tās ir te masveidā, teju tonnām. Citur atrodi vienu un tā jau šķiet unikāla. Bet te…” Ir arī dzirkles, vairāki nazīši, tostarp viens saliecamais, ornamentētas kaula rokturu daļas, sprādzītes, atslēgas, bronzas metamais kauliņš, arbaleta bultu gali, gredzenu fragmenti, ledus piesis, keramikas trauku lauskas, vara un sudraba monētas, attiecināmas kā uz Krieviju, tā Livoniju un Zviedriju. Senākais ir Tērbatas bīskapijas ārtigs, kalts bīskapa Dītriha III Damerova laikā ap 1396. – 1400. gadu. Pārējie atradumi attiecas uz 17. gadsimta otro pusi. Interesantākais tomēr gaidījis tornī, kur vienuviet kāds noglabājis “saimniecībā noderīgas lietas” – urbi, kaltu, svina logu rāmi, bezmēna daļas, metāla āķus. Pārsteidzošākā bijusi ierīce, kas atgādina domkratu un acīmredzot domāta kādu smagumu, iespējams, ēku konstrukciju baļķu pacelšanai. Pēc ugunsgrēka to visu pārklājis nogruvušo konstrukciju, akmeņu un dakstiņu slānis.
