Zviedrija ilgu laiku šķita kā paradīze Covid-19 bīstamības noliedzējiem. Vai tā bija “strausa taktika”, kas piesaistīja citus? 46
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms gada, kad pasauli pārņēma Covid-19 pandēmijas pirmais vilnis, daudzu valstu valdības krita panikā un drudžaini sāka ieviest dažādus ierobežojumus, bet Zviedrija izvēlējās citu ceļu, mēģinot pēc iespējas mazāk ierobežot sabiedrības dzīvi.
Zviedrijā ar Covid-19 mirušo skaits ir krietni lielāks nekā tās kaimiņvalstīs, taču nav arī iestājusies pilnīga katastrofa, par kādu brīdināja šīs pieejas pretinieki.
Zviedrija ilgu laiku šķita kā paradīze Covid-19 bīstamības noliedzējiem, jo zviedriem joprojām bija iespēja baudīt ikdienas priekus, kas citviet bija stingri aizliegti: lielākā daļa bērnu joprojām gāja uz skolu, pilsētās darbojās restorāni un sporta zāles, gandrīz nekur netika prasīta sejas maskas lietošana.
Laika gaitā, kad slimības izplatīšanās uzņēma apgriezienus, arī Zviedrijā nācies ieviest arvien stingrākus ierobežojumus, piemēram, drīkst pulcēties ne vairāk kā astoņi cilvēki, bet restorāniem un kafejnīcām atļauts strādāt līdz pulksten 20.30 vakarā.
Taču tā bijusi daudz lielāka brīvība, nekā aizvadītā gada laikā bija pieejama daudzu citu Eiropas valstu iedzīvotājiem, kas dažbrīd bez īpašas atļaujas pat nedrīkstēja iziet no savas mājas.
Pateicoties salīdzinoši brīvam dzīves režīmam, Zviedrija pat piesaistījusi “Covid tūristus”, kas izmantoja iespēju kādu laiku padzīvot brīvībā.
“Kad sākās kovids un Vācijā ieviesa mājsēdi, es biju ļoti apjukusi, tādēļ sāku meklēt valstis, kur būtu iespēja dzīvot brīvāk,” sarunā ar Zviedrijas Radio stāsta 18 gadu vecā vāciete Linda, kas mitinās hostelī Stokholmas centrā.
Ierobežojumiem jābūt pamatotiem
Zviedrijas modelis nebūt nebija balstīts uz “strausa taktiku”, mēģinot iebāzt galvu smiltīs un izlikties, ka Covid-19 pandēmija nemaz neeksistē.
Zviedri paļāvās uz savu vadošo zinātnieku, epidemioloģijas ekspertu ieteikumiem, kas bija balstīti uz atšķirīgu stratēģiju.
Zviedrijas speciālisti uzskatīja, ka citviet pasaulē plaši lietotais stingro ierobežojumu modelis ilgtermiņā nestrādā, jo ar ierobežojumiem iespējams tikai uz laiku samazināt slimības izplatīšanos, bet agri vai vēlu sabiedrībai būs jāiemācās sadzīvot ar Covid-19.
“Aizvērt pēc iespējas vairāk nozaru: tas īsti nav apliecinājis sevi kā veiksmes stāsts. Domāju, ka mums vairāk jāievēro tie ierobežojumi, kas jau ir spēkā. Esmu pārliecināts, ka svarīgākos epidēmijas ierobežošanas pasākumus mēs jau esam ieviesuši,” nesen intervijā laikrakstam “Dagens Nyheter” pavēstīja Zviedrijas galvenais epidemiologs Anderss Tegnells, reaģējot uz bažām par Covid-19 izplatības līmeņa pieaugumu.
Zviedrijas epidemiologi gan noliedz, ka viņu izraudzītā stratēģija bija vienkārši nogaidīt, līdz lielākā daļa valsts iedzīvotāju izslimo Covid-19 un iestājas “pūļa imunitāte”.
Zviedru mērķis bija ierobežot Covid-19 izplatīšanos tik daudz, lai netiktu pārslogotas slimnīcas. Taču zviedri uzskatīja, ka citu valstu ieviestie piesardzības pasākumi ir pārspīlēti.
“Zviedrijas valdība jau pašā sākumā uzskatīja, ka ierobežojumiem jābūt balstītiem uz pierādījumiem. Un, kad mēs sākām izvērtēt citu valstu pieņemtos lēmumus, tad sapratām, ka daudzos gadījumos šiem lēmumiem nav nekādas saistības ar pierādījumiem,” uzskata bijušais Zviedrijas galvenais epidemiologs Johans Gīzeke.
Piemēram, Zviedrijas valdība un epidemiologi bijuši ļoti skeptiski par sejas masku valkāšanas lietderību. Zviedru speciālisti uzskatīja, ka maskas tikai rada mānīgu drošības sajūtu, daudzi tās valkā nepareizi un domā, ka ar sejas masku nav vajadzības ieturēt divu metru distanci.
Ilgu laiku Zviedrijā nebija spēkā prasība par sejas masku lietošanu, dažas pašvaldības pat aizliedza saviem darbiniekiem ierasties darbā sejas maskā.
Tikai vēlāk, kad Pasaules veselības organizācija un zinātnieku pētījumi apstiprināja, ka sejas maskas palīdz ierobežot Covid-19 izplatīšanos, Zviedrija sāka mainīt savu negatīvo attieksmi pret sejas maskām.
Un arī tad nebija prasības lietot masku visās publiskajās vietās, bet gan tikai gadījumos, kad nepieciešams izmantot sabiedrisko transportu sastrēgumstundas laikā.
Briti nobijās
“Ja mēs esam pieaugušie, tad mums jāuzvedas kā pieaugušiem cilvēkiem. Nedrīkstam izplatīt baumas un paniku,” uzsvēra Zviedrijas premjers Stefans Levēns.
Valdība centās nejaukties epidemiologu darbā un paļāvās, ka Tegnells un viņa komanda izvēlēsies labāko stratēģiju Covid-19 ierobežošanai. Zviedrijas sabiedrībā ir dažādi viedokļi par to, cik pareiza bijusi šī stratēģija, tomēr aptaujas rāda, ka lielākā daļa zviedru piekrīt šim modelim.
“Manuprāt, ir labāk, ja lēmumus pieņem medicīnas eksperti, nevis premjerministrs, kuram nav nekādas sajēgas par veselības aprūpes un medicīnas jautājumiem,” žurnālam “New Yorker” stāsta zviedru medmāsa Andželika Jularbo.
Pagājušogad izskatījās, ka “zviedru modeli” cīņā ar Covid-19 varētu izraudzīties arī Lielbritānija, kas sākotnēji nesteidzās ieviest lielus ierobežojumus.
Taču tad parādījās draudīgi zinātnieku aprēķini, ka Lielbritānijā ar Covid-19 varētu nomirt simtiem tūkstošu cilvēku, pēc inficēšanās ar koronavīrusu slimnīcā nonāca arī britu premjers Boriss Džonsons, un drīz vien Lielbritānija nolēma mainīt stratēģiju, ieviešot stingrus ierobežojumus.
Taču, par spīti visiem ierobežojumiem, mirstības rādītāji Lielbritānijā bijuši krietni lielāki nekā Zviedrijā.
Vērtējot saslimstības un mirstības rādītājus, jāņem vērā arī būtiskas atšķirības sabiedrības struktūrā.
Zviedri ir izteikti vientuļnieki, puse Zviedrijas mājsaimniecību sastāv tikai no viena cilvēka, šādā situācijā Covid-19 izplatās daudz mazāk nekā Eiropas dienvidos, kur zem viena jumta bieži vien dzīvo vairākas paaudzes.
Skola nav tikai mācību iestāde
Daudziem ir radies kļūdains priekšstats, ka Zviedrijā nav nekādu ierobežojumu un dzīve turpinās tāpat kā pirms pandēmijas.
Patiesībā arī zviedri ir pārgājuši uz attālināto darbu un cenšas ievērot epidemiologu norādījumus: ieturēt distanci, mazgāt rokas, izvairīties no nevajadzīgas pulcēšanās.
Sabiedriskās vietās drīkst satikties ne vairāk kā astoņi cilvēki. Restorānos un kafejnīcās pie viena galdiņa drīkst sēdēt ne vairāk kā četri cilvēki. Sporta zāles ir atvērtas, bet tām jānodrošina vismaz 10 kvadrātmetru uz katru apmeklētāju.
Lielākā daļa Eiropas valstu pēc pandēmijas sākuma pārgāja uz skolēnu attālināto apmācību, bet Zviedrija izvēlējās turpināt mācības klātienē.
Pamatskolas vecuma bērni visu gadu mācījušies klātienē, tikai vidusskolas klasēm tika ieviestas attālinātās mācības, bet dažādās pašvaldībās ir spēkā atšķirīgi noteikumi.
“Zviedrija bija viena no retajām valstīm, kas neaizvēra savu skolu durvis. Šāds lēmums tika pieņemts arī tādēļ, ka skola nav tikai mācību iestāde. Skolai ir arī sociālas funkcijas, jo tā ir vieta, kur bērni un jaunieši satiek savus draugus, attīsta sociālās iemaņas, ēd pusdienas. To visu nav iespējams aizvietot ar attālināto mācīšanos. Pandēmijas laikā tas kļuva skaidri redzams,” vēsta Gēteborgas universitātes profesors Sverkers Lindblads, kurš pētījis pandēmijas ietekmi uz Zviedrijas izglītības sistēmu.
Lēmums turpināt mācības klātienē vistiešāk skāris Zviedrijas skolotājus, kam jārēķinās ar darbu paaugstināta riska apstākļos.
Pētījumi rāda, ka skolās, kur netika ieviesti pandēmijas ierobežojumi, skolotāju risks inficēties ar Covid-19 divkāršojās, un daudzi skolotāji arī aiznesa infekciju uz mājām, aplipinot savus ģimenes locekļus.
Mirstība lielāka nekā kaimiņvalstīs
Zviedrijā kopumā reģistrēti ap 900 000 inficēšanās gadījumu, gandrīz 14 000 cilvēku ir miruši ar Covid-19.
Šie rādītāji ir krietni lielāki nekā citās ziemeļvalstīs, kur ieviesti daudz stingrāki ierobežojumi. Piemēram, Somijā un Norvēģijā ar Covid-19 miruši attiecīgi ap 900 un 700 cilvēku (iedzīvotāju skaits šajās valstīs ir aptuveni divreiz mazāks nekā Zviedrijā).
Salīdzinoši lielā mirstība ir galvenais arguments, kas tiek izmantots, lai pierādītu, ka Zviedrijas izraudzītā stratēģija bijusi kļūdaina.
Arī valdības amatpersonas un galvenais epidemiologs Tegnells ir atzinuši, ka sākotnēji tika pieļautas kļūdas, jo no Covid-19 neizdevās pasargāt sabiedrības trauslāko daļu.
Mirstības statistika rāda, ka vairāk nekā 70% ar Covid-19 mirušo Zviedrijā bija vecuma grupā virs 80 gadiem. Aptuveni puse nāves gadījumu reģistrēti Zviedrijas pansionātos un aprūpes namos.
Valdība atzinusi, ka šajās iestādēs pārāk vēlu tika ieviesti piesardzības pasākumi: ierobežoti tuvinieku apmeklējumi, sākta darbinieku testēšana un ieviesta prasība par sejas masku lietošanu.
Zviedrija ir centusies labot šīs kļūdas, piemēram, tagad pret Covid-19 vakcinēti jau gandrīz visi pansionātu iemītnieki.
Pētnieki norāda, ka mirstības rādītāji Zviedrijā pagājušogad nav bijuši augstāki kā daudzās citās Eiropas valstīs. Kā liecina “Eurostat” dati, ko izvērtēja ziņu aģentūra “Reuters”, pagājušogad Zviedrijā reģistrēta par 7,7% augstāka mirstība nekā parasti.
Tas ir daudz, ja salīdzina ar Zviedrijas kaimiņvalstīm, jo Dānijā, Somijā un Norvēģijā bijis daudz mazāks mirstības pieaugums.
Taču zviedru rādītāji tik un tā ir krietni labāki nekā vairākās Eiropas valstīs, kas pēc Covid-19 pandēmijas sākuma ieviesa ļoti stingrus sabiedriskās dzīves ierobežojumus.
Piemēram, Spānijā mirstība augusi par 18%, bet Beļģijā reģistrēts 16% pieaugums.
Zviedrijas galvenais epidemiologs Tegnells spriež, ka šobrīd vēl ir pāragri izdarīt jelkādus secinājumus, jo pandēmijas sekas varēs bezkaislīgi izvērtēt tikai pēc tās beigām.
