Zviedrs Klāss Anderss Riksons Latvijā jau kopš 2006. gada sekmīgi vada SIA VMF Latvia padomi 4
Oskars Zemītis, žurnāls “Baltijas Koks”
Pēc Latvijas Kokrūpniecības federācijas un Latvijas Meža īpašnieku biedrības ierosinājuma par būtisku ieguldījumu Latvijas meža nozares un Latvijas tautsaimniecības attīstībā Klāss Anderss Riksons (Claes Anders Rixon) no Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita 20. jūnijā saņēma Latvijas valsts apbalvojumu – Atzinības krustu. Sarunā ar SIA VMF LATVIA padomes locekļiem Klāsu Andersu Riksonu un Mārtiņu Gaigalu noskaidroju kokmateriālu uzmērīšanas nozīmi un vēsturi Latvijā un Zviedrijā.
Klāss Anderss Riksons dzimis 1955. gada 9. martā Sandvikenā, Zviedrijā, 1980. gadā absolvējis Zviedrijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāti. Savā darba mūžā Zviedrijā Klāss Anderss Riksons ir vadījis tādus kokapstrādes industrijas uzņēmumus kā SCA Timber zāģētavas Tunadal un Lugnvik (1990–1996), zāģētavu Notnäs (1996–1998), Zviedrijas kokmateriālu uzmērīšanas organizāciju VMF Qbera (1998–2012) un Zviedrijas nacionālo meža nozares datu centru SDC (2012–2018).
Kopš 2006. gadā SIA VMF LATVIA īpašnieku struktūrā ienāca Latvijas kokmateriālu pircēji un pārdevēji, kā arī kopš SIA Koksnes plūsmas datu centrs nodibināšanas 2019. gadā Klāss Anderss Riksons sekmīgi vada šo uzņēmumu padomes. Viņa vadībā SIA VMF LATVIA uzmērīto kokmateriālu apjoms ir audzis septiņas reizes un apgrozījums – 4,2 reizes.
SIA VMF LATVIA uzmērīto kokmateriālu apjoms 2019. gadā bija 12,3 miljoni kubikmetru, un šā uzņēmuma objektīvu kokmateriālu novērtējuma pakalpojumu izmanto 172 klienti ne tikai Latvijā, bet visā Baltijas jūras tirgus reģionā.
Klāss Anderss Riksons, neskatoties uz dzīves un pamatdarba vietu tuvu pie polārā loka Sundsvalā, ir bijis motivēts dalīties ar gadsimtu ilgo Zviedrijas meža nozares pieredzi, nav saudzējis sevi, ceļojot uz Latviju un pildot padomes priekšsēdētāja pienākumus, kā arī nesavtīgi dalījies ar savu unikālo biznesa vadītāja pieredzi, kas tik ļoti nepieciešama Latvijai, tai strauji attīstoties.
Tajā pašā laikā Klāss Anderss Riksons apbrīnojami smalkjūtīgi un diskrēti ir spējis veidot un stiprināt cilvēciskās attiecības, kas stipru un atšķirīgu biznesa vadītāju vidū nav viegls uzdevums, taču ir ar nepārvērtējamu pievienoto vērtību.
Klāsa Andersa Riksona ieguldījums no pirmās dienas, strādājot Latvijā, bija ne tikai vadīt viņam uzticētās biznesa funkcijas, bet arī, daloties ar gadsimtu aprobēto Zviedrijas pieredzi, aktīvi atbalstīt un veidot kokmateriālu uzmērīšanas sistēmas izveidi Latvijā.
Kokmateriālu uzmērīšanas vēsture Zviedrijā un tās ceļš līdz Latvijai
19. gadsimta 60. gados, kad Zviedrijā sāka strauji attīstītīties zāģētavas, kokmateriālu plūsma bija galvenokārt no iekšzemes ar plostiem pa upēm uz valsts austrumu krastu. Radās situācija, ka vairākām kompānijām jāsadala viena upe, tāpēc bija jāizdomā sistēma, kā kokmateriālus marķēt un uzmērīt tā, lai pēc tam tie nonāktu pareizajā galamērķī un vajadzīgajā apjomā.
Tolaik veidojās divu veidu asociācijas – plostošanas un uzmērīšanas. Tajās varēja iestāties visi, kas bija saistīti ar kokmateriālu pirkšanu un pārdošanu.
Mūsdienu uzmērīšanas modelis aizsākās 20. gadsimta sākumā. Zināmā mērā tas bija pateicoties karalim, jo arī Zviedrijas valsts mežiem bija radušās problēmas ar norēķiniem par kokmateriālu apjomiem, tāpēc valsts atbalstīja ideju par kopēju standartu izveidi, kuri būtu jāievēro visiem iesaistītajiem.
Tā kā Zviedrija ir vairāk nekā 2000 kilometru gara, sākumā tika izveidotas trīs uzmērīšanas organizācijas: valsts ziemeļos, centrālajā daļā un dienvidos. VMF Qbera, kas atbildēja par uzmērīšanu centrālajā daļā un dibināta 1909. gadā, vēlāk kļuva par mātesuzņēmumu SIA VMF LATVIA. Līdz tam laikam situācija Zviedrijā bija līdzīga kā Latvijā pēc neatkarības atgūšanas.
Tas bija tirgus, kur atsevišķi spēlētāji atradās tikai tāpēc, lai apkrāptu citus ar tilpuma mērījumiem un kvalitātes vērtējumiem. Dibinot šīs neatkarīgās uzmērīšanas organizācijas, tika izveidota sistēma, kurā pircēji un pārdevēji varēja uzticēties viens otram attiecībā uz mērījumiem.
20 . gadsimta 90. gados Latvijā viss strauji attīstījās un daudziem jautājumiem nepievērsa uzmanību. Bija nepieciešams, lai izveidotos zināma kontrole pār atsevišķiem sektoriem. Tas bija laiks, kad robežas tikko bija atvērušās un strauji palielinājās kokmateriālu eksports.
Zviedrijā tieši tobrīd bija papīrmalkas deficīts, un tā tika importēta no visa Baltijas jūras reģiona. Rezultātā Latvijā sāka darboties vairākas zviedru kompānijas, kas organizēja papīrmalkas eksportu. Nopietnākās kompānijas izveidoja uzņēmumus ar latviešu vadību, taču tās strādāja galvenokārt ostās.
Mežā joprojām valdīja konkurence ar mērījumiem, kur viens otru mēģināja apmānīt. Nozarē bija jāatbild uz fundamentālu jautājumu: vai kokmateriālu tirdzniecībā mērīšana ir daļa no konkurences? «Uzmērīšana nekādā veidā nerada pievienoto vērtību. Vērtība ir tajā, cik kvalitatīvi un ātri var izaudzēt koku, cik efektīvi to var nozāģēt un aizvest līdz pārstrādes vietai un kādus produktus no tā izgatavot,» pārliecināts ir Mārtiņš Gaigals.
Viens no iniciatoriem, lai VMF sāktu darboties Latvijā, bija zviedru investoriem piederošā Vika Wood zāģētava, kas vēlējās uzlabot uzmērīšanas kvalitāti un 90. gadu vidū pieaicināja VMF pārstāvjus no Zviedrijas. 1997. gadā tika izteikts lūgums VMF izveidot pastāvīgu organizāciju Latvijā, un 1998. gadā Talsos pieņēma darbā pirmos četrus uzmērītājus un vadītāju, kurš vispirms pusgadu apguva kokmateriālu uzmērīšanas struktūru Zviedrijā.
2005. gadā SIA VMF LATVIA sāka sarunas ar lielākajiem Latvijas uzņēmumiem, lai arī tie iesaistītos uzmērīšanas procesu pārvaldībā. Tajā laikā SIA VMF LATVIA bija izaudzis jau līdz 30 darbiniekiem.
«Mēs padomē uzskatījām, ka tā vadība būtu jāpārņem pašiem latviešiem. Domājot ilgtermiņā, tas nav tikai neatkarīgs uzmērīšanas serviss, bet tajā jābūt iesaistītiem visiem tirgus spēlētajiem,» uzsver Klāss Anderss Riksons.
2006. gadā tika pārņemti 50% no daļām. Tas notika, pateicoties lielākajiem Latvijas meža nozares uzņēmumiem. Bija nepieciešams laiks, lai tirgū izveidotos uzticība, jo uzmērīšana nevarēja būt tikai lielo kompāniju instruments. Lai visiem būtu vienlīdzīgi noteikumi, tika izveidotas pircēju un pārdevēju biedrības, kurām abām ir vienlīdzīga teikšana.
Biedrībās bija jāiesaistās arī citiem uzņēmumiem, kas tā arī notika, līdz 2010. gadā tika pārņemti arī pārējie 50% no daļām. «Es redzēju, cik strauji attīstās meža nozare Latvijā, un mana personīgā motivācija bija palīdzēt tai pilnveidoties tieši kokmateriālu uzmērīšanas jautājumos, kas, protams, uzlaboja arī biznesa attiecības Latvijai un Zviedrijai. Tā man izveidojās kā atkarība, un katru reizi, kad piedāvāja palikt padomē, es piekritu.
Mēs sākām četri, bet šobrīd jau esam 160 darbinieki. Pirmie gadi bija pietiekami izaicinoši, un man uz Latviju nācās doties vismaz reizi mēnesī. Jāteic, ka šo gadu laikā meža nozare Latvijā ir ļoti strauji augusi un transformējusies uz profesionālu un ilgtermiņā domājošu sektoru,» uzskata Klāss Anderss Riksons.
Šobrīd SIA VMF LATVIA pārvalda pircēju un pārdevēju biedrības, kas vienojušās, ka mērīšana notiek tur, kur tas ir visvienkāršāk, viskvalitatīvāk un vislētāk – pie pārstrādātāja. Protams, jābūt lielai uzticībai, lai manus kokmateriālus mērītu kaut kur zāģētavā. Bet arī par neuzticēšanos ir jāmaksā.
Neuzticēšanās izmaksas uzņēmumā sākas ar vēl vienu mērīšanas reizi, pēc tam jāveido sava datu pārvaldības sistēma, kuru nesaprot citi tirgus spēlētāji. Pēc tam nepieciešams radīt papildu sistēmas, lai varētu šos datus pārtulkot citiem. Turklāt, ja mēra divreiz, neizbēgami radīsies atšķirības, par kurām būs jāstrīdas, un arī tas paņems laiku, enerģiju un naudu. Galu galā atkrīt arī daļa no juridiskajām izmaksām līgumos, jo var balstīties uz jau izstrādātiem standartiem.
«Nav jau runa tikai par kokmateriālu uzmērīšanu, pievienoto vērtību dod kvalitatīvi, visiem saprotami dati. Efektīgā datu ģenerēšanā, apstrādāšanā un pārvaldīšanā slēpjas biznesa jēga. Ja var ticēt datiem, kas uzmērīti zāģētavā, pa ražošanas ķēdi tos var attīt atpakaļ līdz pat mežam,» piebilst Mārtiņš Gaigals.
Šobrīd ir ievērojami samazinātas neuzticēšanās izmaksas. Pirmkārt, ir vienošanās par to kas, kur un kā mērīs. Otrkārt, visiem izmantojot vienu papiNet datu standartu, iesaistītajiem ir iespējams saprotami un lēti vienam ar otru sarunāties. Treškārt, ir panākta vienošanās par kokmateriālu kvalitātes standartu, kas atrisina vislielākās domstarpības par kokmateriālu vērtību. Pateicoties šiem punktiem, neviens vairs nevar ražot pinti alus, bet ieliet skārdenē tikai 350 mililitru kvasa.
«Pievienotā vērtība ir ne tikai tam, ka kokmateriālu pircēji un pārdevēji ir spējīgi izveidot abām pusēm pieņemamus standartus, kā uzmērīt kokmateriālus, bet vispār tam, ka viņi savā starpā tiekas. Tas ir apstāklis, kas stiprina tirgu un nozari.
Atmetot domu, ka mēs mēģināsim viens otru piemānīt, stiprinās sadarbība. Labklājību rada vērtību radīšana, nevis ar spēku panāktas vienošanās vai apmānīšana,» ir pārliecināts Mārtiņš Gaigals.
«Šobrīd pasaulē ir trīs valstis, kas strādā pēc šāda principa: Latvija, Zviedrija un Norvēģija. Visu šo, nu jau vairāk nekā 100 gadu laikā, kopš šī sistēma pastāv, Zviedrijā ik pa laikam notiek diskusijas, vai šis ir vislabākais veids, kā to darīt. Pagaidām labāku neesam atraduši un ar katru reizi kļūstam tikai pārliecinātāki.
Mana loma pieredzes pārnešanas procesā ir simboliska, lielākais darbs noticis uzņēmumu vidū, vienojoties par pamatprincipiem standartu izveidei. Lielākais izaicinājums ir bijis pārliecināt vidēja un maza izmēra uzņēmumus domāt ilgtermiņā – nevis mēnešu perspektīvā, bet gadu.
Ir liela atšķirība starp diskusiju perspektīvu pircēju un pārdevēju biedrībās pirms 10 gadiem un tagad. Latvijas meža nozare ir ļoti ātri nomainījusi domāšanu, un es teiktu, ka Zviedrijas 100 gadu pieredzi ir spējusi saspiest 20 gados,» uzskata Klāss Anderss Riksons.
