“Runājiet par to, kāda būs realitāte – gribēsi braukt uz Austrāliju, bez potes netiksi!” Saruna ar režisoru Ivaru Zviedri 15
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Būs patiesi, skaudri, bez piegludinājumiem un noklusējumiem. Cik nu tas vispār dzīvē iespējams. Tā ir pirmā priekšnojauta, kad uz ekrāniem kinorežisora, kinooperatora un producenta Ivara Zviedra jaunā filma. Un šajā sajūtā mūsu laikmeta dokumentālists nav licis vilties nekad.
Operatoram, režisoram un producentam Ivaram Zviedrim atkal nozīmīga atzinība.
Filma “Valkātājs” par globalizācijas un bezdarba radītu rūpalu Latvijas un Krievijas pierobežā – bēgļu ievešanu Eiropas Savienībā –, darbs, kuru pasaulē arvien vairāk pazīst ar nosaukumu “Latvian Coyote” – prestižajā starptautiskajā Jihlavas dokumentālo filmu festivālā, tajā piedzīvojot pasaules pirmizrādi, saņēmis galveno balvu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu konkursa programmā “Between the Seas/Starp jūrām”.
Tikmēr Ivars Zviedris jau aicinājis sūtīt viņam savus kovida stāstus jaunai dokumentālai filmai.
Aizvakar filmējām morgā, bez aplinkiem sarunu sāk Ivars Zviedris, mediķis teica, katrā no mums esot divi kilogrami vīrusu un baktēriju. Krāmi jeb dramatiska pandēmija, ja viena versija pārņem pārējās, bet, ja savā starpā cita citu apkaro, tad mums viss kārtībā…
Cik atsaucīgi ir cilvēki, iesūtot savus kovida stāstus?
Nevar teikt, ka gāž riņķī, bet nav arī tā, ka neviens ne ar ko nedalītos. Jau no pērnā marta filmēju. Ir filmas galvenais varonis un notikumi apkārt. Viņpavasar bija misijas sajūta, bet īsti nezināju, ko un kā filmēt. Reiz, ejot pāri Doma laukumam, ieraudzīju čellistu.
Valstī izsludināta ārkārtas situācija, viņš sēž viens pats tukšā Doma laukumā, spēlē čellu un baro baložus. Sākām runāties. Nu čellists kļuvis par tādu kā labu filmas gidu, kas seko līdzi Latvijas, Krievijas, Eiropas medijiem un savā interpretācijā atstāsta dzirdēto.
Bieži dokumentālo kino liek tuvu ziņām, bet tas nav mans kino. Manējais ir poētisks, tēlains. Ziņās par kovidu stāsta no pragmatiska, praktiska un zinātniska skatpunkta, es mēģinu veidot kovida tēlu no emocionāla skatleņķa.
Tam arī varētu būt daudz šķautņu. Kur Zviedra kamera jau bijusi?
… Kur ražo vizierus jeb plastmasas sejas aizsargus, kur dezinficē autobusus, tukšā lidostā ar slēgtiem veikaliem. Tādu skatu savā mūžā vēl nebiju nofilmējis. Kur agrāk čumēja un mudžēja, nu viss tukšs, staigā tikai daži mūsu pavadoņi.
Tā izskatījās Rīgas lidosta pērn pavasarī. Man pateicīga profesija, pašam interesanti, kas un kā notiek šajā laikā. Un, ja interesanti man, cerams, būs saistoši arī filmas skatītājiem. Kaut vai tās pašas mājsēdes, ko filmējam patlaban.
Stāvu Čaka ielas vidū uz ass līnijas, nevienas mašīnas, tuvojas vienīgi auto ar zilajām policijas bākugunīm. No atvērtiem māju logiem sauc – hei, čau, gribu uzpīpēt, laid mani ārā! Viens zēns brauc ar velosipēdu. Saku – tev nav bail, tūlīt noķers? Nē, viņš atteic, esot pašapliecinājums.
Izvelk saburzītu lapu, rāda, jau pāris reižu ticis pārbaudīts. Kas tur rakstīts? Biju pie drauga, mazliet ierāvām, sapratu, ka tik ātri pamīties uz velosipēda nevarēšu, uzrakstīju, ka netikšu līdz desmitiem mājās.
Tā nu viņš no Pārdaugavas uz Ziedoņdārzu kuļas. Puisi ik pa laikam apstādina: nav labi, mīļais draugs, bet tagad nu gan brauc mājās….
Izklausās tā komiski. Ja nopietnāk?
Katrai nopietnībai pa priekšu iet joki. Ja grib īsti redzēt elli zemes virsū, var aiziet uz kovida nodaļām slimnīcās. Šobrīd situācija stabilizējusies, bet infekcijas uzrāvienā nebija vairs cilvēkus kur likt.
Kaut izveidotas jaunas nodaļas, palāta ārsta kabineta vietā… Viss vienā laidā – cilvēki skābekļa maskās cīnās par dzīvību, mediķiem trīs kārtās un maskās arī lāgā nav ko elpot…
Un sērgas izraisītie sociālie, tiesiskie aspekti?
Kovids krietni papluinījis arī mūsu filmas varoņa attiecības ar viņa dzīvesbiedri vijolnieci. Pēc divdesmit četru gadu kopdzīves. Nemaz nav tik vienkārši sadalīt, kurš būs klāt bērniem tālmācībā, laist uz skolu, nelaist…
Nezinu, vai tā būs cita filma, bet skaidrs, ka sociālais atsitiens vēl priekšā. Kas dzīvo no pašu uzņēmumā nopelnītā, kam neregulāri ienākumi, baiss laiks. Slikti gan visiem, lai tas plauktiņš augstāks vai zemāks.
Domāju, līdz vasarai vēl kaut kā, gan jau katram laukos kāds kartupeļu maiss, pārējiem arī kāda rezervīte.
Tāpat kā slimnīcām – sākumā runāja, ir vienlaikus piecsimt vietu ar kovidu sasirgušajiem, nu izrādās, var divtik satilpināt. Bet kad cilvēkiem krājumi beigsies…
Doma par šādu perspektīvu zināmā mērā sasaucas ar jūsu pagājušā gada nogalē parādīto filmu “Nesaprastie”, kurā redzams, kā 2009. gada krīzē Doma laukumā gāza mašīnas, kliedza un dauzīja skatlogus. Kas tā par ligu, ka nesaprašanās starp tautu un varu velkas gadiem un kritiskākās situācijās uzplaiksnī īpaši asi?
Jā, stāsts tas pats, grāvis arī. Un plešas arvien plašāks. Vieni nevēlas vai negrib runāt, citi izvairās, un tautai īstas skaidrības nav. Gadsimtiem ejot, krīzes kļūst arvien rafinētākas. Cilvēki pat nemana, kā tiek tajās ierauti. Pasaule nav godīga.
Filmā aizkadrā skan deputāta Aleksandra Kiršteina balss – nu kas tur, sanākuši pārdesmit cilvēku, ja atnāktu divsimt tūkstoši… Ja pragmatiski skatās, varbūt šajā pieejā ir sava taisnība – kādi dulliņie ārā šiverē, bļaustās…
Bet aizej pie cilvēkiem, parunā un dzirdēsi citu loģiku: kāpēc tiem Saeimā ir piemaksas par transportu, dzīvokli? Bet tautu apcērp.
Kā pirms desmit gadiem, tā tagad. Un ir vēl trešais skatpunkts kā toreiz Vecrīgas grautiņu krimināllietā notiesātajam Ansim Ataolam Bērziņam, kurš, cietumā ko pārvērtējis, saka – cīnījos no visas sirds, bet varbūt valsts nemaz nav tā vērta, lai tās demokrātijas dēļ ziedotu savas dzīves gadus?
Mēs ar Aleksandru Kiršteinu runājām vai veselu stundu. Filmā gan ir tikai daži teikumi aizkadrā. Bet, kad īsto frāzi uzliec īstajā vietā uz “bildes”, – tad izskan spilgtāk, nekā parādot runātāju sejā.
Kiršteins un daudzi citi, kuri atkal un atkal vai nu no vienas un tās pašas partijas, vai, tās nomainot, iekļūst Saeimā, atkal un atkal piedzīvo, kā aiz Saeimas nama logiem kāda sabiedrības daļa skandē – atlaist Saeimu! Un atkal sēž savos deputātu krēslos un plakšķina acis. Tāds kokteilis…
Jūs sauc par laikmeta fotogrāfu. Kādi nospiedumi paliek pašā pēc dzīves skaudrās puses dokumentēšanas?
Novērojošais dokumentālais kino ir dzīvesveids. Interesanti aizbraukt pie Valda uz Īriju un ar viņu kopā divus mēnešus dzīvot (filma “Bēgums” par gliemežu lasītājiem). Skaidrs, nospiedumi paliek. Mēs tos atstājam viens otrā.
Kā teicis mans kino skolotājs Kalvis Zalcmanis, visi esam skolēni, no katra kaut ko mācāmies un katram kaut ko dodam. Tādā ziņā novērojošais dokumentālais kino ir kā psihoterapijas paveids. Kad Šķaunē uzņēmām filmu “Valkātājs”, pie veikala man pienāca klāt jauna sieviete – nofilmējiet manu dēlu.
Tā tapa “Afigenna” (“Lielajā Kristapā” nominēta kā labākā dokumentālā īsfilma. – V. K.). Novērojošais dokumentālais kino balstās uz trim vaļiem – varonis, notikums un laiks. Ja varonis vēlas, lai tu viņu filmē, tā jau puse no uzvaras! It sevišķi tagad.
Katrs manas filmas varonis savā ziņā ir arī tās režisors. Un tad vēl Pēteris tur augšā. Sieviete mums izstāstīja visu savu dzīvi, kā sastrīdējās ar dēlu, kā salaba. Pāris stundās sanāca divdesmit minūšu filmiņa. “Afigennu” vēlas rādīt jaunajiem bērnu psihoterapeitiem. Paslavēja, esot kā grāmata par vecāku un bērnu attiecībām.
Vai ko iemācījāties arī no bēgļu “valkātāja” Pepiņa?
Diezgan viltīgs tips, izdzīvos kā cietumā, tā pierobežā, kā mežā, tā govju kūtī. No vienas puses, it kā tāds naivs lauku cilvēka viltīgums, no otras – kaut kas tik fundamentāls, ka vienkārši atbruņo. Zvana: “Ivara kungs,” – ja ko vēlas, sāk ar šo uzrunu, “man vajag naudu zelta zivtiņai!” Robežsargiem mierīgi var pateikt – kungi, filmas ticamības labad man te jāiet!
Īsto izpratni par novērojošo dokumentālo kino man deva darbs pie “Dokumentālista”. Stāsts par purva Intu, kuras vairs nav mūsu vidū, bija stūrakmens. Filmēšanas beigās šerpā dāma noskalda: uzcērties uzvalkā, baltās zeķēs, ierodies un pasaki – Inta, es vairs šurp pie tevis nebraukšu, jo filma galā!
Labi, sēžam, es tērpies, kā norunāts, viņa ielej zupu un pēkšņi – ak, vairs nebrauksi, tev citi darbi? Cūka tāds! Pauze…
Nekas, viņa turpina uzbrukt, pateikšu tūristiņiem, ka man slikti, bet tu, izmantojis cilvēku filmai, vairs ne acu nerādi! Arī tad vairs nebrauksi, ko? Attiecības ar filmu varoņiem, ar kuriem esi pavadījis kopā vairākus gadus, tik viegli nesaraut…
Tagad kino neklājas viegli, jo viss Latvijas un Eiropas kino balstās projektos. Ir sākums, filmēšanas laiks un kaudze atskaišu, kā iekļaujies termiņos. Nekas pozitīvs tādam kino, kur pamatā vērojums.
Arī pirms “Valkātāja” ik pa laikam tramdīja – kad būsi galā? Kad filmas galveno varoni Gati Pamilu-Pamilijānu, kuru visi sauc par Pepiņu, ielika cietumā, bija pilnīgi skaidrs, jāsagaida, kad izlaidīs ārā.
Citādi filmas beigas nebūtu tik foršas ar viņa atgriešanos dzimtajā vietā, dzīves turpināšanos un iekulšanos jaunās nepatikšanās. Ilgi nevarējām atrast filmai anglisko nosaukumu, līdz nonācām pie slenga “coyote”. Tā dēvē tos, kuri ved bēgļus pāri Meksikas robežai uz Ameriku.
Kas pēc filmas mainījies pierobežas portretā, kur blakus lielā politika?
Vienu brīdi Krievija tīši laida Vjetnamas bēgļus pāri savai robežai. To apsargā Krievijas regulārā dienesta kareivji, kuri negrib skraidīt, labāk tornī skatās – eh, ja tie bēgļi iet, lai iet. Nabaga vjetnamieši ir pilnīgi beztiesīgi un bezpalīdzīgi.
Viens iznāk no meža: kur te Berlīne? Septiņas dienas klīdis pa biezokni, nomaldījies no bara. Vjetnamieši kā likums ceļo desmit, divpadsmit cilvēku bariņos.
Gar robežu tek upīte, kurā iekāpj Krievijas pusē, bet mūsējā iznāk ārā. Latvijas robežsargi ierauga, zvana austrumu kaimiņvalsts kolēģiem, nosauc koordinātas, bet atbilde skan: nē, tie nav no Krievijas, no citurienes… Tāda spēlīte.
Festivāls Jihovā pandēmijas dēļ klātienē nenotika. Kādas filmas konkursā ieguva otro trešo vietu?
Ielūkojoties festivāla mājas lapā, priekšstats ir. Balva “Valkātājam” varbūt nebija milzu pārsteigums, taču konkurence ļoti sīva. Lielākoties visas sociāli skaudras filmas.
Rietumeiropā, īpaši pie vāciešiem, viss ir tik sakārtots, bet, no otras puses, valstī tik liela datu aizsardzība, ka dokumentālistiem rokas sasietas un jābrauc veidot filmas uz Āfriku. Tad nu parāda to ārprātu tur. Viena, piemēram, stāsta par klaidoņu ģimeni un viņu dzīvesveidu.
Kad būs pirmizrāde filmai par kovidu? Un nosaukums?
Darba variantā “C-19. Latvija. Salauztā mīla”. Bet montāžas gaitā noteikti mainīsies. Vasarā vajadzētu būt gatavai. Filma rādāma kovida pandēmijas laikā.
Kā jau teicu, nebūs tradicionāla skata, bet poētisks redzējums ar Baha mūziku. Jo mūsu čellista mīļākais komponists ir Bahs, kuru viņš visu zina gandrīz vai no galvas. Bet, lai šādu mūziku liktu filmā, režisoram tas gan jānopelna.
Šoreiz uzskatu, ka esmu nopelnījis. Veidojas klipveida filma ar lietām, kuras pašas daiļrunīgi stāstīs par kovidu un tā izraisītām situācijām, saliektiem likteņiem.
Var jau sacīt, ka kinematogrāfā “spēlēties” ar morgu, reanimāciju ir klišejiski. Bet, kā atzinis mans kino skolotājs Arnolds Plaudis, – visi lauki jau uzarti. Jautājums tikai, cik dziļi.
Esat savulaik strādājis Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē. Cik patiesi un profesionāli, jūsuprāt, mediji runā par situāciju valstī?
Kādu akmentiņu sabiedriskais medijs pelnījis. Ja es būtu galvenais redaktors, preses konferencēs ar valsts vīru runām nebaidītos ekrānā laist arī tos “dullos”, kas bļaustās, ka kovidam netic, un tamlīdzīgos.
Lai viņi runā, bet lai speciālisti atspēko! Sākumā protestētājos dominēja populisms, tad pievienojās mākslinieki ar argumentiem. Vairākumu tracina ne jau ierobežojumi, bet konsekvences trūkums lēmumos.
Sabiedriskajam medijam vajadzētu būt kā vērotājam no malas, taču traucē bailīgums, tā etiķete par obligāto objektivitāti.
Taču pasaule ir mainījusies. Paskatīsimies atpakaļ – kā ulmaņlaikos? Sabiedrisko lietu ministrija ar Alfrēdu Bērziņu priekšgalā tik pacilāti, tik jūsmīgi, ar tādu patosu stāstīja par valsts sasniegumiem! Padomju laikā arī, tikai savā mērcē.
Ar visām ideoloģiju maiņām esam rūdītāki. Varbūt amerikāņiem ar roku uz sirds un karogu fonā var iestāstīt visu ar pirmo rāvienu, mums tik vienkārši ne.
Ir tik daudz mediju, visādi “Facebook”, “Instagram”… Momentā pamana valdības, ierēdņu un institūciju kļūmītes! Kaut vai preču dīvainā šķirošana “pērkamajās” un “aizliegtajās”.
Sabiedriskais medijs ar komerciālajiem un arī sociālajiem tīkliem konkurē gan profesionalitātē, gan godīgumā. Nevar tik kokaini! Tā elastīgāk, patiesāk… Neesmu, piemēram, vakcinācijas pretinieks.
Taču runājiet nevis par brīvprātību, bet kāda ir un būs realitāte – gribēsi braukt uz Austrāliju, bez potes netiksi. Un kāpēc viena vakcīna dārga, otra lēta…
Kad Zviedris uzņems kādu skaistu filmu?
Es jau vēlētos, bet… patlaban mēs ar Inesi Kļavu montējam filmu, kā Brasas cietumu slēdza ciet. Divus mēnešus tur nosēdējām. Gribētos ko skaistu, taču vai nu daiļumā nerodu īsto dramaturģiju, vai ko citu, bet nesanāk. Tomēr katrā manā filmā ir arī kaut kas skaists. Kadriņi smuki. Un pierobeža taču skaista.
Toties skaists jums esot Latvijas Kino nama projekts, iecere par viesu namu kino profesionāļiem un interesentiem.
Jā, kur pašam un kolēģiem montēt filmas. Tā netraucēti, vienatnē. Un ja kāds vēl varbūt tev iedotu paēst… Arī “Dokumentālistā” mums ar Inesi Kļavu bija darba dalīšana – es filmēju, pievedu “medījumu”, viņa montē. Būt netraucētam montāžas pasaulē ir ļoti svarīgi.
Vēl būtu brīvdabas kino estrāde, pašā namā trīs telpas ar ekrānu un filmu rekvizītiem. Vienā, piemēram, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, otrā – “Šķērsiela”, trešajā es varbūt no saviem darbiem ieliktu “Bēgumu”.
Ceram arī uz sadarbību ar Kino muzeju, producentiem, fondu atbalstu. Nams jau nolūkots – Ieriķos, tam līdzās Meldrupītes krastā izzāģēti kritušie koki. Trīsdesmitajos gados ēku skaistiem, augstiem, velvētiem pagrabiem cēlis bagāts cilvēks.
Pēc kara būve denacionalizēta, ierīkots pasts, bet par 1945. gadā uz Vāciju aizvesto īpašnieku teikts, ka viņš “devies līdzi fašistiskajiem iebrucējiem”. Tādi, lūk, daudzi slāņi namam pašā ceļa malā. Klasika. Tā man vienmēr bijusi tuva visās izpausmēs.
Vizītkarte
Ivars Zviedris
* Dzimis 1967. g. 1. decembrī Rūjienā.
* Dokumentālo filmu režisors, operators, scenāriju autors un producents.
* Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” ieguvušas filmas “Bēgums” (2009. g.), “Dokumentālists” (kopā ar Inesi Kļavu; 2012. g.) un “Valkātājs” (2020. g.) – kā labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma un par labāko operatora darbu (kopā ar Haraldu Ozolu).
