Zviedrijas brīnumzivs – 9,2 kg forele 1
Lauris Fridrihsons Zviedrijā kļuvis par vietējo varoni, pieveicot 9,2 kilogramus smagu foreli.
Cilādams kājas kā dzērve un ar pēdām taustīdams katru collu upes dibenā, lai nepaslīdētu uz superslidenajiem akmeņiem, pa braslu tuvojos maģiskajai vietai upes vidū, no kuras varēšu raidīt tālu metienu pāri krācītēm pretējā krastā. Kāta spicīte nostrādā perfekti kā linga, palīdzot man nogādāt Kosadakas firmas voblerīti tieši virs krāces. Pāris spoles apgriezienu, un sajūtu uzsitienu, kāta gals notirinās, bet tūlīt atkal nomierinās – zivs ir prom.
Vobleris ātrajā straumē jau pamucis krietni vien uz leju, lēnām to tinu klāt. Pēc pāris metriem atkal sajūtu uzsitienu, drīz vien gaisā uzšaujas visās varavīksnes krāsās zaigojoša forelīte. Uzmanīgi pievelku to sev klāt, iesmeļu tīkliņā un, saudzīgi atkabinājis no āķa, palaižu atpakaļ upē. Aizkūpinu cigareti un paveros apkārt. Skaistums neaprakstāms.
Abos upes krastos stāvas, klinšainas sienas, kas apaugušas sīkstām priedītēm, kārkliem un sūnām. Nedaudz uz augšu daba upē izveidojusi tādu kā pakāpienu ar saliņu vidū, kurai abās pusēs, baltas putu vērpetes šķiezdamas, gāžas ūdens masas. Tālāk pāris simti metru ar nosacīti mierīgu ūdeni un atkal nākamā kaskāde ar krācēm, akmeņiem un ūdenskritumiem.
Jā, Zviedrijas kalnainās upes nevar salīdzināt ar mūsu zemes rāmajām un mierīgajām. Arī zivju daudzums un izmērs šeit ir fantastisks. Te vajag nopietnus, speciāli forelēm paredzētus rīkus ar tievām, bet stiprām auklām.
Mans draugs Lauris, kurš Zviedrijā apmeties uz pastāvīgu dzīvi un visas apkārtnes upes izbridis krustām šķērsām, stāsta, ka jūlijs šeit esot viens no tukšākajiem mēnešiem, vislabākais laiks foreļu ķeršanai sākas augustā un turpinās līdz foreļu lieguma laikam, kas Zviedrijā sākas 16. septembrī. Lauris šogad kļuvis par vietējo varoni, pieveicot 9,2 kilogramus smagu foreli. Atklāti sakot, tā īsti pat nezinu, kā tas iespējams, jo forele jau svarā līdz kilogramam pretojas zvērīgi un visu laiku cenšas aizlīst aiz akmeņiem, lai pārrautu auklu.
Lauris stāsta, ka viņš uz šo monstru gājis apzināti, jau vairākas reizes esot redzējis, kā šī skaistule kādā upes atvarā no ūdens virsas nolasa kukaiņus. Tad Lauris kādā jūnija rītā apsēdies upes malā un gaidījis, līdz forele uzcēlusies, tad uzmetis Kuusamo šūpiņu. Forele ēsmu pakampusi uzreiz, bet ar tās izvadīšanu krastā nemaz tik viegli nav gājis, ar tievo sporta makšķerauklu cīņa ievilkusies krietnas pusstundas garumā.
Vietējie atcerējušies – kaut kas līdzīgs šeit noķerts pirms astoņpadsmit gadiem. Gājuši Laurim klāt, apsveikuši un sīki iztaujājuši par cīņu ar lielo zivi. Vaicāts par rīkiem, kādus viņš izvēlas copei, Lauris teic, ka mēģina maksimāli sabalansēt auklas resnumu ar kāta testu, lai izdotos pēc iespējas tālāki metieni. Lielo foreļu laikā ar pārāk tievām auklām nevar aizrauties. Pītās pamatauklas galā sien fluorkarbona pavadu 0,3 mm resnumā, kas ir izturīgāka pret berzi gar akmeņiem un ūdenī nav redzama. Voblera āķi gan esot jāmaina pēc katras trijnieces izvilkšanas, sportiskā zivs tos vienkārši savērpjot.
