Zvēru vietā laikmetīgā māksla 0
Rīgas cirkā no 12. aprīļa līdz 11. maijam apskatāma Cīrihē studējošās gleznotājas Elzas Sīles izstāde “(c1, c2, citrons un citi)”.
Šogad jau divreiz ir radusies iespēja apmeklēt Rīgas cirku, un tikai pamazām sāku pierast pie jaunā ēkas un institūcijas tēla. Dzīvnieki jau labu laiku ir pametuši savus staļļus, un viņu reiz tik raksturīgā smarža, kas līdz ar košajiem un noslēpumainajiem gaiteņiem veidoja pirmos cirka apmeklējuma iespaidus bērnībā, nu jau ir izvēdināta. Līdztekus ir mainījušies priekšstati par dzīvniekiem cirkā, staļļi drīzāk atgādina moku kambarus, kurus jaunās cirka komandas vīzijas ietvaros iedzīvina un atmosfēru maina laikmetīgā teātra trupa “Kvadrifrons”.
Saistošā kārtā trupai uzmanību pievērsa nevis teātris, bet gan piecu laikmetīgās vizuālās mākslas izstāžu sērija, kuru cirka ziloņu stallī kvadrifronieši kūrē kopš pagājušā gada 11. oktobra, kad tika atklāta Līgas Spundes multimediāla personālizstāde “Interlūdija”. Ar izstāžu cikla ideju mani iepazīstināja “Kvadrifrona” dramaturgs Evarts Melnalksnis, kad biju ieradies, lai skatītu cikla noslēdzošo – Elzas Sīles personālizstādi ”(c1, c2, citrons un citi)”. Viens no trupas darbības principiem jau kopš dibināšanas 2017. gada septembrī ir sadarbība ar citu mākslu amatniekiem, jo īpaši mūziķiem un vizuāļiem. Pāris gadus, kamēr cirka ēka tiek apdzīvota un plānota tās rekonstrukcija, “Kvadrifrona” skatuve ir zirgu stallis, savukārt ziloņu mītnē tiek rīkotas izstādes un citi multimediāli projekti, piemēram, mūzikas teātra izrāde “Zvēri ir nemierīgi” veltīta Dmitrijam Šostakovičam 30. gadu Padomju Savienībā. Tur esot laba akustika.
Ziloņu stallis ir arī vizuāli iespaidīgs, tā brutālā un monumentālā vide vizuālās mākslas izstādēm ir vienlaikus gana izaicinoša, bet, prasmīgi apdzīvota, tā izstādītajiem darbiem var piešķirt labu tiesu iedarbīguma. Spilgti tas tika apliecināts ceturtajā cikla izstādē – Sabīnes Zoltneres “Muzeju salā”. Staļļa stāvās betona sienas, kolonnas un bezlogu slēgtā telpa kļuva par sakāpinātu metaforu fotoattēlos risinātajai māk-slas muzeja tēmai. Arī muzejs veido autonomu, no ārpasaules nošķirtu universu, kurā darbi no dažādiem savstarpēji nesaistītiem laikiem un vietām sasaucas un piedalās kopīgos stāstos ar senu vēsturi līdz pat antīkajām kultūrām. Piecu spēcīgu jaunu mākslinieču spilgtas personālizstādes ir cikla veidošanas ierosmes pamatā; tā ir iespēja sevi jau pierādījušām profesio-nālēm vēl ar salīdzinoši nelielu personālizstāžu sarakstu. Evarts Melnalksnis uzsver, ka, par ciklu domājot, neesot bijis gluži feministisks uzstādījums, tomēr bijis būtiski saprast autoru iespējas mūsdienu mākslas vidē. Vienīgais kopīgais aicinājums ir bijis neiejaukties ziloņa staļļa atmosfērā, bet to aktualizēt un izmantot – pat zirnekļu tīkli vēl ir savās vietās un lēnām plīvo caurvēju ritmos.
Elzas Sīles darbi līdzinās arhitektūras maketiem, kartēm un mikroshēmām; tikai līdzinās, jo tie neizskatās tieši kā maketi vai kartes. Uz gludajām pamatnēm zīmēti apveidi – līdzīgi dzīvokļu plāniem, kafejnīcu galdiņu izvietojuma shēmai, skolas ģeometrijas lineāla figūru zīmējumam –, pielīmēti eļļas krāsas pikuči un smalkas “sastatnes” no grafīta – tieva kā zīmuļos. Saskaņā ar mākslinieces stāstīto darbā ir attēloti dzīves laikā salasītu konkrētu fragmentu kopumi – momenti noklausītās sarunās, kādā grāmatā lasītais, dziesmā dzirdētais, uz ielas redzēta situācija. Sīli interesē šo pavisam konkrēto un specifisko fragmentu savietošana dažādās kombinācijās un kopumos un to formālās attiecības, līdzīgi skaņdarba komponēšanai, kur svarīga ir atsevišķo skaņu saskaņa un veselums, ne tik daudz kāds stāsts par cilvēku sadzīves reālijām. Un, lūk, jūsu acu priekšā ir šāds vizuāls skaņ- vai drīzāk tēldarbs un, līdzīgi kafejnīcas galdiņu shēmai, varat pievērst uzmanību kādam no fragmentiem un iztēloties tajā vietā ritošu sarunu. Kādu? Sīle savu konkrēto fragmentu konkrētu piemēru tā arī nesniedz, viņa gan veicot to uzskaiti savos pierakstos, tā ka esat brīvi iedomāties sev saistošus prātā palikušus izteikumu fragmentus – no dziesmām, sarunām ar draugiem, pārdevējiem veikalā – un veidot no tiem kompozīcijas, kurās svarīga ir vārdu skaniskā saskaņa, līdzīgi kā ģeometrijā, kur nozīmīgas ir līniju un apveidu savstarpējas attiecības un nevis kādas reālas situācijas atainojums. Sīles māksla ir abstrakta, tā varētu iet pie sirds tiem, kuriem tuva matemātika, programmēšana vai klasiska mūzika un operēšana ar valodformām, kurās citi, veiksmīgākajā gadījumā, uz brīdi apmaldītos. Šie māk-slas darbi gan ir estētiski pievilcīgi, varbūt vienīgi sākotnēji tie var likties svešatni kā Marsa virsma, bet pierodot ielīksmo pat piezemētāku prātu. Evarts Melnalksnis Sīles izstādi kā noslēdzošo pamato ar tās arhitektoniskajām asociācijām. Cirka ēku nākamajos gados rekonstruēs. Arī “Kvadrifronam” ir tālāki sadarbības plāni ar vizuālajiem māksliniekiem, bet tos atklāt esot pāragri.
MĀKSLAS ANATOMIJA
Elzai Sīlei interesē pavisam konkrētu un specifisku dzīves fragmentu savietošana dažādās kombinācijās un kopumos un to formālās attiecības, līdzīgi skaņdarba komponēšanai, kur svarīga ir atsevišķo skaņu saskaņa un veselums, ne tik daudz kāds stāsts par cilvēku sadzīves reālijām.
