Zvejnieku un lomu aizvien mazāk . Reportāža no Bērzciema piekrastes 5
Bērzciema zvejnieki Ilgvars Španks un Kaspars Lauris selgā dodas vēl pirms saules lēkta. Jūra šķietami mierīga, bet, attālinoties no krasta, brīze kļūst stiprāka. Zvejnieki dodas pēc brētliņām, 120 metrus garie tīkli ielikti jau iepriekšējā dienā. “Loms ir labāks, nekā gaidīts. Pāris kastes būs,” priecājas Kaspars Lauris, kad laivā iecelts sudrabotais loms. Tomēr, salīdzinot ar laiku pirms gadu desmitiem, zvejnieku skaits un nozvejotie apjomi gājuši mazumā vairākkārt. Sarunās jūtams jauno zvejnieku sarūgtinājums par nesakārtoto likumdošanu, kas kavē nozares attīstību.
Kļūst mazāk
Engures jūrskolu beigušais Kaspars Lauris turpina ģimenes tradīcijas un zvejo tāpat kā tēvs un vectēvs. Lai gan zvejošana ir viņa hobijs, pamatdarbs arī saistīts ar jūru – Mērsraga ostā uz velkoņa. Jautāts, vai zivju kļūst mazāk, viņš atzīst, ka problēma ir cita – savairojušies roņi, tie barojas ar lašiem un citām zivīm, tā nodarot skādi populācijai. Zvejnieku gan kļūstot arvien mazāk, secina Kaspars Lauris, mēģinot saskaitīt, cik vēl palikuši tuvējā apkārtnē. Rezumējums – uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Viņš gan grib zvejot un turpināt tradīcijas, lai arī darbs nav no vieglajiem.
Par nozares nākotni norūpējusies arī Bērzciema zvejnieku sētas “Dieniņas” saimniece Iveta Celkarte, kura kopā ar vīru, zvejnieku Oskaru Celkartu rūpējas par piekrastes zvejnieku tradīciju popularizēšanu un šopavasar saņēma kultūras zīmi “Latviskais mantojums”. “Pamatu pamats ir, cenšamies saglabāt nākamajām paaudzēm to, kas vēl palicis,” stāsta Iveta Celkarte. Tomēr vairākas problēmas nozarē viņu uztrauc, viena no tām – laivu trūkums. “Lai dabūtu licenci, jābūt laivai un tai jābūt reģistrētai Latvijas kuģu reģistrā. Bet tās laivas mums ir tik, cik ir. Vispirms jādodas uz Zivsaimniecības departamentu, kur jāizņem licence, un tad jāiet uz pagastu pēc zvejas atļaujām uz konkrētiem zvejas rīkiem. Bet, ja nav laivas, neko nav iespējams dabūt, un tas ir absurdi,” komentē Iveta Celkarte. Viņa rāda vietu piekrastē, kur pirms gadu desmitiem atradušās aptuveni četrdesmit laivas, taču šobrīd redzama aizaugusi piekraste un tās tuvumā tikai pāris laivas. Arī blakus esošā ēka, kur kādreiz taroja reņģes, butes, lašus, nēģus, zušus, tagad stāv pamesta aizmirstībā. Senāk katrā mājā bijis pa zvejniekam, tagad vairs tā neesot.
Koks ar diviem galiem
Piekrastes zvejniekiem lielākā problēma šobrīd ir laivu trūkums, jo tās neļaujot reģistrēt. Salacgrīvas zvejnieks, SIA “Mistrāls” īpašnieks Rolands Ķirsis stāsta, ka piekrastes zvejā valda pasīvais zvejas veids, kur zveju veic zvejas rīki, nevis laivas. “Es vienīgais veicu zveju no Salacgrīvas līdz Saulkrastiem, pārējie divi ir ar tīkliem, bet laivu viņiem nav. Ar tām divām laivām, ko savulaik reģistrējis vectēvs, jāturpina zveja, jaunas nevar reģistrēt. Es to saucu par apspiešanu,” sašutis gados jaunais zvejnieks, kurš savu nodarbošanos grib turpināt. Viņš rosina mainīt likumu, jo uzskata – ar piekrastes zveju jeb pasīvo zvejas veidu darbojošos zvejnieku peldlīdzekļi nekādā veidā neietekmē zvejas krājumus. “Mums ir noteikts zvejas rīku skaits, ar ko varam zvejot, un ir atļaujas, viena vai piecpadsmit laivas neko nemaina. Ja maina likumdošanu, ka atļaujam reģistrēt un lietot jau Latvijas Kuģu reģistrā un CSDD reģistrētās laivas, tad problēmu nesaskatu, taču interese to izdarīt ir ļoti maza un neviens par to negrib dzirdēt,” stāsta zvejnieks, piebilstot – izskatās, ka traucējam lielajiem. Jo, kamēr darbojas piekrastes zvejnieki, pastāv cenu konkurence, pretējā gadījumā konkurences vairs nebūšot. R. Ķirsis ir arī neizpratnē, kādā veidā jūnija sākumā reņģu kvota jau izpildīta, ja iepriekšējos gados situācija bija pretēja. “Papīrs panes visu,” tāds ir zvejnieka skaidrojums. Reņģes bija galvenais zvejas objekts piekrastes zvejniekiem, tagad var nākties kārt zobus vadzī. Kāda būs nozares nākotne? “Ja nebūs palīdzības, nākotnes nebūs. Jau tagad esam uz rokas pirkstiem saskaitāmi un jaunu nebūs,” secina “Mistrāla” īpašnieks. “Ja gribam Zemkopības ministrijā saņemt licenci, atduramies pret to, ka mums nav peldlīdzekļu, savukārt peldlīdzekli nereģistrēs, kamēr nav atļaujas. Tas ir koks ar diviem galiem, staigājam no viena pie otra,” situāciju skaidro R. Ķirsis. Visi vecie peldlīdzekļi esot nonākuši to ļaužu rīcībā, kuru mērķis bija viens – sagriezt un saņemt ES naudu. “Tie, kas zvejo, tiem pat doma nav bijusi griezt. Mans uzskats – ja esi griezis, vai vispār vajadzētu zvejot?” tā R. Ķirsis. Reālā situācija – pēc kuģu sagriešanas statistika rādot, ka apjomi ir auguši un no tā nākas ciest zvejniekiem, kas neko nav sagriezuši un grib paplašināties.
ZM Zivsaimniecības departamenta direktora vietnieks Jānis Lagūns skaidro, ka, iestājoties ES, Latvijas puse piekrita flotes nepalielināšanai. Tas nozīmē, ka, gadījumā ja zvejnieki vēlas apritē iekļaut jaunas zvejas laivas, tad obligāti no kuģu reģistra jāizslēdz tādas pašas kapacitātes jau esošās laivas. J. Lagūns neredz iespēju kaut ko mainīt šajā situācijā, jo ES politika nemainās, ņemot vērā esošo zivju krājumu stāvokli, kā arī to, ka zvejniekiem sniegts Eiropas Savienības atbalsts zvejas laivu sagriešanai. Nacionālā līmenī gan varot palielināt esošo dzinēju jaudas par 50%, taču ne visi zvejnieki to izmanto. Kā liecina ZM dati, līdz šim izsniegtas 160 speciālās atļaujas jeb licences komercdarbībai zvejniecībā piekrastes ūdeņos.
