Zvejnieku trīs vēlēšanās «zelta zivtiņai» 0
Eiropas Savienībā (ES) plānotā zivsaimniecības reforma ir nepilnīga un nav godīga pret visām ES dalībvalstīm. Tā uzskata šīs nozares pārstāvji Latvijā. Savu neapmierinātību, kā arī konkrētus priekšlikumus jaunajai reformai viņi piedāvās ES zivsaimniecības un jūrniecības lietu komisārei Marijai Damanaki, kura ieradusies vizītē Latvijā.
Saistībā ar jauno reformu Latvijas zvejniecības nozarei ir trīs vēlmes – saglabāt ES finanšu atbalstu zivju pārstrādei, saņemt naudu kuģu modernizācijai tām valstīm, tostarp Latvijai, kuras pildījušas ES prasību par kuģu sagriešanu, kā arī atrisināt negodīgo situāciju, kad atsevišķas valstis savas nozvejas kvotas izmanto, lomu samaļot miltos, nevis pārstrādājot pārtikas produktos.
Viens no galvenajiem jautājumiem, kas pašlaik satrauc zivsaimniekus, ir tas, ka nākamajos gados ES Zivsaimniecības fondā vairs nav paredzēts atbalsts zivju pārstrādei. Ja to nepiešķir, esot grūti iedomāties, kā veidot ilgtspējīgu zivsaimniecību, uzskata Latvijas zivsaimnieki.
Didzis Šmits, Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents: “Maksimālo pievienoto vērtību Baltijas jūrā var panākt, noķerot lasi un to svaigu pasniedzot galdā. Tas ir varbūt visdārgākais produkts, kas pieejams Baltijas jūrā. Taču diez vai svaigā veidā galdā varēsim likt mūsu visvairāk zvejotās zivis – reņģes un brētliņas.
Šīm zivīm vērtība rodas, tās pārstrādājot. Pirmkārt, sasaldējot, lai pagarinātu derīguma termiņu, otrkārt, sagriežot nelielās filejās, treškārt, ražojot šprotes, kas ir Latvijas zivju pārstrādes uzņēmumu pamatprodukts – 95% šo mazo zivtiņu kļūst par šprotēm, radot vislielāko pievienoto vērtību. Tādēļ par absurdu uzskatāms priekšlikums jaunajai regulai, kas 72. pantā nosaka – pārstrādei atbalsta vairs nebūs. Tas būs paredzēts vienīgi īpaši inovatīvai vai nekomerciālu zivju sugu, kā arī zivju atkritumu pārstrādei. Nu nevar būt viena politika zivij, kuru var, un zivij, kuru nevar uzreiz svaigu pasniegt galdā.”
Komisārei tikšot vaicāts risinājums vēl kādai, pēc latviešu zivsaimnieku domām, negodīgai un zivju resursus noplicinošai situācijai. Zivrūpnieki vēlas, lai pārskatītu nozvejas kvotu sadalījumu par labu tām valstīm, kuras zivis pārstrādā pārtikas produktos. Piemēram, Latvija no reņģēm un brētliņām rada pārtikas produktus ar augstu pievienoto vērtību, bet Somija šīs zivis vienkārši samaļ lopbarības miltos.
Viena politika visam neder
Tāpat zivrūpnieki ir pārliecināti: lai jūru apsaimniekošana ilgtermiņā gan spētu nodrošināt nozares dzīvotspēju, gan saglabātu zivju daudzveidību un vides tīrību, visu jūru specifiku vienā dokumentā iekļaut nedrīkst.
“Eiropas Parlamenta vadlīnijās šīs jaunās reformas sakarā ļoti konkrēti izskanējis priekšlikums, ka daudz lielākas lemšanas tiesības būtu jādod pašām dalībvalstīm, kas atrodas konkrētu jūru krastos,” norāda Didzis Šmits.
Pēc savienības vadītāja domām, salīdzināmas nav, piemēram, Vidusjūra un Baltijas jūra. Pirmajā esot ļoti maz kvotētu zivju, kamēr otrajā ir skaidri noteikta kvota četru sugu zivīm – reņģei, brētliņai, mencai, lasim. Turklāt zivju stāvoklis esot krietni vien labāks nekā Vidusjūrā.
“Piemēram, pirms pieciem gadiem teica, ka mencas Baltijas jūrā nebūšot. Šogad saņemam zinātnisku ieteikumu paaugstināt to nozveju par gandrīz 50 procentiem. Tieši tādēļ nevar vienādu politiku piemērot Baltijas jūrai un Vidusjūrai,” ir pārliecināts D. Šmits.
“Un tas būtu tikai loģiski, jo neviens nozarē strādājošais nav ieinteresēts ātri izsmelt jūru un beigt savu biznesu. Visi vēlas strādāt maksimāli ilgi, lai pelnītu un arī valsts maksimāli ilgi no šī biznesa gūtu ienākumus budžetā.”
Kuģu modernizācija – sapnis?
Latvijas zvejniekiem vissāpīgākais esot jautājums par ES līdzekļu nepieejamību kuģu modernizācijai. Baltijā lielākās mencu zvejnieku kompānijas Grifs valdes priekšsēdētājs Juris Pētersons ir skeptisks par iespēju pilnvērtīgi konkurēt kaut vai ar skandināvu zvejniekiem.
J. Pētersons: “Ir milzīga atšķirība starp Latvijas un Skandināvijas floti. Tie paši zviedri savus kuģus modernizējuši jau sen, bet mums tas jādara tagad, kas, manuprāt, nav iespējams, jo, iestājoties Eiropas Savienībā, esam pieņēmuši viņu noteikumus, kas neparedz iespēju tādiem kā mums īpaši strauji attīstīties. Pašlaik aktuāla ir dzinēju, hidraulikas nomaiņa, bet tam atbalsts nav paredzēts. Jā, pirms kāda laika pārejas noteikumi ļāva motorus no jaudīgākiem mainīt uz mazākiem.
Mums ir PSRS laikos ražoti “Baltikas” tipa kuģi ar 600 zirgspēku motoru, ko nomainījām uz mazāko šim kuģim iespējamo – 300 zirgspēkiem. Tikmēr zviedri zvejo ar kuģiem, kam ir 700 zirgspēku motori. Par kādu godīgu konkurenci te var runāt?”
Zvejnieku kompānijas vadītājs arī atzīst, ka apmainīt esošos kuģus pret jauniem pašu spēkiem ir nereāli, jo viena kuģa cena mērāma trijos četros miljonos latu. “Kādreiz mums bija seši, nu ir četri kuģi, bet pat 20 gadu laikā, kopš strādāju šajā nozarē, jaunu kuģi nevaru nopelnīt,” skumji atzīst J. Pētersons. Ja kuģis maksātu 300 – 400 tūkstošus latu, vēl varētu domāt, bet nu jāiztiek, iegādājoties zviedru nolietotos zvejas kuģus.
Didzis Šmits uzskata, ka jautājumam par iespēju modernizēt kuģus ES būtu jāpieiet selektīvi. “Pareizi būtu tiem, kas prasību sabalansēt kvotu izpildījuši, piešķirt naudu modernizācijai, bet tiem, kas nav to paveikuši, dot naudu tikai tad, kad minētā prasība tiek izpildīta,” strikts ir D. Šmits.
Mūs neapmierina reformas piedāvājums
Zemkopības ministre Laimdota Straujuma: “Latvijas zivsaimniecībai būtiskākie jautājumi ir saistīti ar pāreju uz maksimālo ilgtspējīgās ieguves apjomu (MSY), uzsverot nepieciešamību ievērot pakāpeniskumu MSY sasniegšanā, un tikai tur, kur tas dramatiski neietekmē sociāli ekonomisko situāciju, censties to sasniegt līdz 2015. gadam. Īpaši tas attiecināms uz Baltijas jūras pelaģiskajām sugām (menca, reņģe un brētliņa), kas Latvijas zivsaimniecības nozarei ir īpaši nozīmīgi resursi. Vienlaikus jāņem vērā starpsugu ietekme (menca barojas ar reņģēm un brētliņām).
Šodien esmu paredzējusi uzrunāt komisāri par pilnīgu izmetumu aizliegumu. To kontroles pasākumiem ir jābūt sabalansētiem – Latvija norāda, ka pašreizējie priekšlikumi ir izmaksu un administratīvā sloga ziņā pārmērīgi, salīdzinot ar ieguvumiem. Latvija uzsver, ka ir nepieciešams pārskatīt esošos zivju pārtikas izmēru standartus un zivis pēc iespējas izmantot cilvēku patēriņam.
Esmu iecerējusi aktualizēt arī jautājumus, kas skar trešo valstu nolīgumu nepārtrauktību, un atbalstīt reģionālo pieeju, kas ir minēta kā pamatprincips jaunajā zivsaimniecības politikā.
Piedāvātajā finanšu atbalstā zivsaimniecības nozarei nākamajam periodam no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda Latvija saskata virkni novēršamu nepilnību. Piemēram, atbalstam zvejas un akvakultūras produktu apstrādes jomā jāaptver arī investīcijas ražošanas procesam augstākas pievienotās vērtības radīšanai. Tāpat norādīšu, ka Latvija nevar piekrist Regulas priekšlikumā paredzētajam 20% samazinājumam atbalsta intensitātei apstrādes uzņēmumiem, tas neatbilst mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) statusam, jo ražošanas procesā izmanto lielu roku darba apjomu, kaut gan uzņēmuma apgrozījums nepārsniedz vidēja lieluma uzņēmumu rādītājus. Minētajiem uzņēmumiem būtu pielietojama tāda pati atbalsta intensitāte kā MVU. Tāpat Latvija vēlas atbalstu arī novecojušo zvejas kuģu modernizācijas iespējām, tai skaitā to dzinēju nomaiņai, kas nodrošinātu zvejas darbību energoefektivitāti un samazinātu kaitīgo ietekmi uz vidi.”
