“Kā augonis uz Latvijas miesas”. Bijušais Zvārdes poligons pamazām atdzimst 0
Lai gan aktīvā karadarbība Latvijā beidzās 1945. gada maijā, Otrā pasaules kara sekas vēl ilgi turpināja postīt latviešu dzīves. Padomju okupācijas laikā Zvārdes poligons 40 gadus bija kā augonis uz Latvijas miesas. “”Mājas Viesis” devās uz Zvārdi, lai lūkotu, kā vietējie ļaudis ir atkopušies ceturtdaļgadsimta laikā kopš svešās varas aiziešanas.
Zvārdes zemnieku saimniecības “Vārpas” saimnieks Valdis Markevics nevar saprast, kā padomju varai pietika nekaunības dēvēt sevi par “atbrīvotājiem”. “No kā tad viņi mūs atbrīvoja? No savas zemes, īpašumiem, neatkarības? Zvārdes poligonā padomju karaspēks 40 gadus trenējās, metot aviācijas bumbas uz mūsu kapiem. Tā var rīkoties tikai mežoņi!”
Zvārdes pagasts pirmās brīvvalsts laikā bija viens no turīgākajiem visā Latvijā. Vairāk nekā 3000 iedzīvotāju, trīs skolas, divas baznīcas, piecas pasta nodaļas. Taču līdz mūsdienām saglabājusies tikai neliela daļa no kādreizējās godības.
Otrā pasaules kara laikā caur Zvārdi gāja frontes līnija, tādēļ pagasts smagi cieta kaujās. Nekas labāks negaidīja arī pēc kara beigām, jo pagasta ļaudīm nācās pārciest padomju kolhozu dibināšanu un 1949. gada marta deportācijas.
Taču lielākais pārbaudījums vēl bija priekšā. 1953. gadā ar LPSR Ministru padomes rīkojumu tika likvidēti Zvārdes un Ķērkliņu ciemi, lauksaimniecisko darbību pārtrauca pieci kolhozi: Staļina, Marksa, “Komunists”, “Vienība” un “Ļeņina ceļš”. Zvārdē tika izveidots PSRS kara aviācijas poligons, kur padomju kara lidotāji trenējās bumbu nomešanā. Vietējiem iedzīvotājiem pavēlēja līdz 1955. gada 1. maijam pamest savas mājas.
Bombardēja kapus
Poligona teritorija bija vairāk nekā 24 000 hektāru, bet padomju laika kartēs tas bija iezīmēts kā “Morozova mežniecība”. Poligonā saimniekoja padomju armija; vidū tika uzbūvēts mākslīgs paaugstinājums, tā sauktais Virsnieku kurgāns, no kura komandieri vēroja un koordinēja uzlidojumus. PSRS kara lidmašīnas lidoja ar ātrumu 900 līdz 1400 km/h, poligona teritoriju tās šķērsoja nepilnas minūtes laikā. Lidotājiem bija jāmācās trāpīt mērķī: ienaidnieka tanku, lidmašīnu, lielgabalu butaforijās. Teicams trāpījums skaitījās, ja lādiņš piezemējās tuvāk par 100 metriem no mērķa. Taču bieži vien lidotāji kļūdījās un bumbas tika nomestas arī ārpus poligona teritorijas, dažkārt cieta arī netālā Saldus pilsēta. Uzlidojumi tika veikti no Tukuma, Šauļu, Kaļiņingradas un citiem lidlaukiem.
Dzidras Lāces grāmatā “Zvārde gadsimtu griežos” vietējais iedzīvotājs Oskars Zembergs atceras: “Bumbas bieži novirzījās no mērķa, krita gan klajā laukā, gan mežā, gan Svētaiņu ezerā. Izārdīti bija arī Rīteļu kapi – pats redzēju tur izsvaidītus cilvēku kaulus… Sašķembotos kokus mums atļāva dot par velti malkai, taču tos ņēma ļoti maz. Kāpēc? Šādus kokus sazāģēt bija ļoti grūti, bet malku dedzināt – bīstami. Arī man gadījās, kurinot šejienes malku, plīts kurtuvē sprādziens: ogles un pagales uz grīdas, bet katliņš palēcās un lidoja!”
Padomju armija no Zvārdes aizvācās tikai 1993. gadā. Šeit sāka atgriezties pirms 40 gadiem padzītie latvieši un viņu pēcteči, kuru acīm pavērās posta aina: kādreiz tik bagātais pagasts bija aizaudzis ar krūmiem, nebija ne kārtīgu ceļu, ne elektrības, no abām baznīcām pāri palikušas tikai drupas.
Iztika bez elektrības
Viens no pirmajiem “mohikāņiem”, kas 1993. gadā atgriezās Zvārdē, bija Valdis Markevics, kurš nolēma atgūt mammas Ārijas īpašumu. Senču māju gandrīz nevarēja atrast, jo viss pagalms bija ieaudzis krūmos. “Te bija īsti džungļi!” atceras Valdis, kurš ar sievu un diviem bērniem apmetās uz dzīvi “Vārpās”. Sākumā nācās dzīvot vagoniņā, iztikt bez elektrības un telefonsakariem, apgaismojumu nodrošināja petrolejas lampa un sveces. “Tolaik man bija nedaudz virs 30, galvā vēl jaunības dullums. Visas grūtības šķita pārvaramas. Nav elektrības? Nekas, iztiksim!” Valdis uzslavē savu dzīvesbiedri Ļubu, kas nekurnēja par grūtiem dzīves apstākļiem, bet ķērās pie vides labiekārtošanas. “Ļuba ir no Ukrainas; domāja, ka apprecēsies ar mani un aizbēgs no lauku darbiem, bet es viņu aizvilku uz vēl lielākiem džungļiem!” smejas Valdis.
90. gadu sākumā viņiem Saldū piešķirts dzīvoklis, taču ģimene lielāko daļu laika pavadīja Zvārdē, kur sāka attīstīt savu saimniecību. Paši saviem spēkiem uzcēla māju, bet 2002. gadā bija lieli svētki, jo “Latvenergo” līdz viņiem aizvilka elektrības līniju. Pirms tam vairākus gadus bija nācies iztikt ar ģeneratoru. “Kad ievilka elektrību, tas bija kā brīnums! Tolaik mūsu māja bija vienīgā, kam to vajadzēja, tagad parādījušās arī citas,” atceras Valdis.
Savā saimniecībā viņi mēģināja audzēt labību, bet ar to neveicās, jo mežacūkas visu noēda. Izmēģināja piena lopkopību, bet arī tā cieta neveiksmi, jo govis nevarēja sadzīvot ar odiem un dunduriem. Veiksmīgs pavērsiens notika 2003. gadā, kad sākuši nodarboties ar aitkopību, jo nomaļais apvidus bija aitām piemērota vide. Sākuši ar piecām aitām, bet tagad Markevicu ganāmpulkā ir jau ap 300 aitu un jēru, ko audzē galvenokārt gaļai, vilna nekādu peļņu nenes. Saimniecību palīdz uzturēt arī mežizstrāde, kas nodrošina attīstībai vajadzīgo naudu.
Latvijas sakoptākā saimniecība
Skatoties uz mūsdienīgo, rūpīgi iekopto saimniecību, grūti iedomāties, ka pirms 25 gadiem viss sākās ar nekurienes vidū novietotu vagoniņu. Markevici tagad dzīvo ērtā mājā, ap kuru krāšņojas Ļubas aprūpētās puķu dobes. No dzimtās Ukrainas viņa atvedusi pat valrieksta kokus, kas nodrošina labu ražu. 2015. gadā Markevicu darbs tika atalgots ar uzvaru konkursā par Latvijas skaistāko lauku saimniecību, balvā viņi saņēma braucienu uz Berlīni. Valdis uzsver, ka ir Latvijas patriots; pie mājas mastā lepni plīvo Latvijas karogs. “Tas rāda, ka mēs lepojamies ar savu valsti!”
Markevics ar domubiedriem apsaimnieko arī netālu esošās Zvārdes luterāņu baznīcas drupas. Savulaik šeit bijusi koka baznīca, bet 1785. gadā uzcelts mūra dievnams, kas Zvārdes ļaudīm kalpoja vairāk nekā pusotru gadsimtu. Baznīcas ēka cieta Otrā pasaules kara kaujās, bet padomju okupācijas laikā dievnams gandrīz pilnībā sabruka, no tā palikusi pāri tikai viena siena. Neraugoties uz kādreizējo postažu, dievnama vieta ir rūpīgi sakopta: izveidots altāris un uzstādīts krusts, ierīkoti soli. Vasarā šeit notiek dievkalpojumi un brīvdabas koncerti, dažkārt arī laulību ceremonijas. “Uzturam šo vietu kārtībā, lai būtu redzams, ka šeit joprojām ir dievnams,” stāsta Valdis. Kad apmeklējam baznīcas drupas, pie tām sastopam tūristu ģimeni no Rīgas, kas interesējas, vai šeit vēl notiek dievkalpojumi. Valdis uzreiz aicina ciemos uz Baznīcu nakts pasākumu, kas notiks 7. jūnija vakarā.
Konflikts ar ministriju
Zvārdes vārds pirms dažiem gadiem atkal nonāca ziņu virsrakstos, jo Aizsardzības ministrija izrādīja interesi par zemes atpirkšanu no vietējiem saimniekiem. Kā oficiālais iemesls tika minēta vēlme attīrīt bijušā poligona teritoriju no sprādzienbīstamiem priekšmetiem. Taču vietējie ļaudis tam neticēja, jo domāja, ka armijas vadība atkal plāno izmantot Zvārdes teritoriju militāriem nolūkiem: vai nu uzstādīt pretraķešu aizsardzības sistēmu, vai arī atkal ierīkot bombardēšanas poligonu, tikai tagad padomju kara lidmašīnu vietā būtu NATO valstu bumbvedēji. Zvārdes ļaudis sāka protestēt pret šo ieceri, pat izveidoja biedrību “Vienoti Zvārdei”.
“Mēs mobilizējāmies, jo bija bažas, ka Aizsardzības ministrija varētu pārņemt mūsu zemi, kur vairāk nekā 20 gadu bijām smagi strādājuši, lai iekoptu saimniecību,” stāsta Valdis Markevics. “Visu laiku mierīgi dzīvojām un strādājām, bet tad pēkšņi Artis Pabriks (toreizējais aizsardzības ministrs, kurš tagad atgriezies šajā amatā. – Red.) paziņo, ka Zvārdē esot bīstami dzīvot, nevar spert ne soli nost no ceļa. Toreiz domāju: nu kā tā var melot?”
Pabrika neveiksmīgā komunikācija ar sabiedrību bija viens no iemesliem, ko toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš minēja kā ieganstu, lai pēc Valda Dombrovska demisijas neuzticētu Pabrikam premjera amatu. Ministrs neesot pietiekami izskaidrojis Zvārdes iedzīvotājiem ministrijas nolūkus. Savukārt pats Pabriks sarunā ar “Latvijas Avīzi” tolaik pauda neizpratni, kādēļ Zvārdes pašvaldība nevēlas savā teritorijā militāru objektu. “Protams, pašvaldībai ir tiesības negribēt, taču parasti tās grib. Pajautājiet Alūksnei, Cēsīm, Ādažiem. Ja Zvārdes poligonā būs kāds objekts, paši zvārdenieki no tā tikai iegūs. Eiropā pašvaldības, kurās plāno slēgt armijas daļas, ļoti cīnās, lai tās paliktu, jo tās ir investīcijas, nodokļi, tirdzniecība, labklājība,” teica Pabriks.
Vilki aiz NATO žoga
Aizsardzības ministrijas vajadzībām tolaik tika nopirkti vairāki simti hekt-āru meža, taču pēdējos gados par militāro objektu izvietošanu Zvārdē vairs netiek runāts. Ministrijas uzmanība tagad ir pārcēlusies uz Skrundu, kur plānots paplašināt militāro poligonu. Markevics stāsta, ka viņam zvanījis kāds vīrs no Skrundas, kurš interesējies par Zvārdes zemnieku pieredzi cīņā pret iespējamo zemes atsavināšanu. “Toreiz varējām protestēt, jo 2013. gadā vēl bija cita situācija, pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā utt. Domāju, ka tagad mums neko neprasītu: ja valsts aizsardzības interesēs vajadzētu izmantot mūsu zemi, tad šādu lēmumu pieņemtu bez liekām diskusijām,” secina Markevics. Viņš uzsver, ka nepavisam nav pret Latvijas armijas spēju attīstību un sadarbību ar NATO, kas sargā mūsu drošību. “Jāsaka paldies Vairai Vīķei-Freibergai, ka paspējām paslēpties aiz NATO žoga, kam mūsu ienaidnieks neuzdrošināsies tik ātri kāpt pāri. Tas ir līdzīgi kā ar mūsu aploku, kas sargā aitas no vilkiem. Droši vien Zvārdes vilki staigā apkārt un siekalojas, skatoties uz mūsu aitām, bet viņi neuzdrošinās kāpt pāri žogam.”
Markevics norāda, ka Zvārdes zemnieki tolaik vairāk iebilda pret demagoģiskiem argumentiem, kas tika izmantoti, lai radītu priekšstatu, ka Zvārde jo-projām ir apdraudēta teritorija, kur cilvēkiem ir bīstami uzturēties. “Jau vairākus gadu desmitus šeit nav bijis neviens gadījums, kad kāds cilvēks būtu cietis sprādzienā.” Valdim aviācijas bumbu daļas mētājas sētmalē, dažas viņš izmantojis lietderīgi, piemēram, no bumbas metāla apvalka izgatavojis dzirdināmo sili un kūpinātavas skursteni. Lielākām briesmām sevi pakļauj “melnie arheologi”, kas nelegāli rosās Zvārdes apkaimes mežos, mēģinot atrast Otrā pasaules kara ieročus un munīciju.
Zvārdes pagasta pārvaldes vadītājs Imants Džulis spriež, ka bīstamības ziņā Zvārde īpaši neatšķiras no citām Latvijas vietām, kur ik pa laikam tiek atrasta nesprāgusi munīcija. “Šeit gāja frontes līnija, tādēļ skaidrs, ka mežā vēl palicis daudz munīcijas. Taču saistībā ar padomju laika poligonu kaut ko atrod ļoti reti.”
Cilvēku mazāk nekā zvēru
Pirms Otrā pasaules kara Zvārde bija bagāts un blīvi apdzīvots pagasts, taču mūsdienās tas ir visretāk apdzīvotais Latvijā. Pagasta pārvaldnieks Džulis stāsta, ka Zvārdē deklarēti ap 400 iedzīvotāju, bet daļa šeit reāli nedzīvo, jo aizbraukuši uz ārzemēm. “Līdzīgi kā citviet Latvijas laukos arī pie mums notiek noslāņošanās: lielākie saimnieki nostiprinās un paplašina savas saimniecības, bet vājākiem ir grūti izdzīvot, un viņiem nākas pārdot zemi.”
Cilvēku šeit palicis maz, toties Zvārde ir paradīze dažādiem putniem un meža zvēriem. Šeit izveidots Zvārdes dabas liegums, kur iespējams novērot retas putnu sugas: pelēko dzilnu, bikšaino apogu, baltmuguras dzeni u. c. Viens no Zvārdes lielsaimniekiem zemnieku saimniecības “Andulaiši” vadītājs Egils Kreicbergs gan uzskata, ka dažkārt ar liegumiem tiek pārspīlēts, jo vairāk būtu jādomā par cilvēkiem, nevis meža zvēriem. “Pirmās brīvvalsts laikā šeit bija 80% lauksaimniecības zemes un 20% mežu, bet līdz ar padomju varas ienākšanu un poligona izveidošanu viss mainījās. Lauki aizauga ar krūmiem, un proporcija tika apgriezta otrādi.”
Kreicbergs raizējas, ka nepietiekamā iedzīvotāju skaita dēļ pagastam būs arvien grūtāk saglabāt un attīstīt infrastruktūru, uzturēt kārtībā ceļus. Arī savā saimniecībā viņam nav viegli atrast un noturēt darbiniekus, tādēļ nākas ieguldīt lielu naudu modernā lauksaimniecības tehnikā, lai ar mazāku cilvēku skaitu varētu paveikt vajadzīgo darba apjomu.
Zaļie griķi
Kreicbergs mēģina attīstīt bioloģisko lauksaimniecību, savā saimniecībā audzē griķus, un nesen ar Eiropas Savienības fondu atbalstu uzbūvēts griķu pārstrādes cehs, lai ražotu tā sauktos zaļos griķus un griķu miltus. Latvijā vairāk pierasts lietot uzturā brūnos griķus, kas pēc nokulšanas tiek lobīti ar tvaiku, savukārt zaļie griķi netiek pakļauti termiskai apstrādei, turklāt tas ir bezglutēna produkts, ko var lietot uzturā cilvēki ar glutēna nepanesamību. Egils gan stāsta, ka Latvijā pieprasījums pēc šīs produkcijas pagaidām nav liels, tādēļ tiek meklētas iespējas eksportēt uz Vāciju un citām zemēm. Viņa sieva Mārīte laipni uzcienā ar pankūkām, kas ceptas no griķu miltiem. Garšīgi!
Kreicbergi ir viena no dzimtām, kas 90. gados sāka strādāt Zvārdē no pašiem pirmsākumiem, Egila tēvs šeit bija mežsargs. Laika gaitā izdevies radīt lielu un modernu saimniecību, bet pagājušogad Kreicbergiem nācās pārciest smagu triecienu: uguns liesmas nopostīja viņu skaisto, ilgi loloto un rūpīgi būvēto guļbaļķu māju ar niedru jumtu. Tādēļ viņiem nācās atgriezties pie pirmsākumiem – ar dzīvi pirtiņā un cerībām par mājas atjaunošanu. Egils un Mārīte nav nolaiduši rokas, jo darbs palīdz aizgaiņāt drūmās domas. “Jāstrādā, tad nebūs laika domāt par dažādām nebūšanām!” secina Egils. Un nav nekādu šaubu, ka viņam izdosies atjaunot savu māju, jo Zvārdē dzīvo stipri ļaudis, kurus nav salauzusi arī gadu desmitiem ilgā svešās varas saimniekošana.
