Zvana Putinam 15 reizes dienā un ataudzē rugājus kā Zelenskim. Kas notiek ar Makronu? 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī gada 19. februārī Elizejas pils oficiālais fotogrāfs Saozigs de la Mosoņērs publicēja fotogrāfiju sēriju ar Emanuelu Makronu. Tajās Francijas prezidents redzams pēc telefona sarunas ar Krievijas prezidentu Putinu. Domīga, rūpju un traģisku priekšnojautu pārņemta seja.
Stāsta, pēc šīs sarunas viņam esot kļuvis pilnīgi skaidrs, ka Putins ir izšķīries iebrukt Ukrainā. Kopš tā laika Makrons zvanījis Putinam vismaz piecpadsmit reižu, gan mēģinot apturēt karu, gan cenšoties pierunāt Putinu pasaudzēt vismaz Mariupoles pilsētu. Diemžēl nesekmīgi. Kāpēc viņš zvanīja? Un kāpēc tika publicētas šīs teatrālās fotogrāfijas, kas jau kļuvušas par ironijas, pat izsmiekla objektu?
Internetā klejo mēme ar Makronu, kurš pie sevis domā – interesanti, kāpēc Putins šodien nepacēla klausuli? Vai tikai nav uz mani apvainojies? Acīmredzot Makrons cer, ka sarunas dos rezultātu. Viņš ir tipisks postmodernā laikmeta cilvēks, kurš tic, ka pasaule ir dažāda, multikulturāla, iecietīga, iekļaujoša utt.
Ka visas problēmas iespējams atrisināt ar kompromisā balstītu dialogu. Tāpēc viņš burtiski apjūk, sastopoties ar barbarisku tirāniju, kas vēlas slepkavot. Šo nepārtraukto sazvanīšanos asi kritizējis bijušais Somijas premjerministrs Aleksanders Stubs, tviterī nodēvējot par “neproduktīvu kakofoniju”.
Reālā situācija ir atsviedusi Makronu citā laikmetā. Marta vidū tika publicētas jaunas fotogrāfijas, kurās elegantos uzvalkus bija nomainījuši sportiski hūdiji. Francijas prezidenta vienmēr gludi skūto seju klāja nelieli bārdas rugāji. Ļaunas mēles gan melsa, ka Makrons cenšoties kopēt šobrīd tik populāro Zelenski. Iespējams, tieši to sagaida Makrona atbalstītāji un vēlētāji.
Pavisam drīz, 10. aprīlī, notiks Francijas prezidenta vēlēšanu pirmā kārta. Kas tad ir nopietnākie Makrona konkurenti? Kreiso līderis Žans Liks Melanšons, kurš iestājas par Francijas izstāšanos no NATO. 2018. gadā, tātad jau pēc Krimas aneksijas, viņš piedalījās 9. maija svinībās Maskavā. Partijas “Atkarošana” līderis Ēriks Zemūrs, kurš tic, ka lielākā Francijas problēma ir imigranti no Āfrikas.
Un visbeidzot Nacionālās frontes līdere Marina Lepēna. Tā pati, kura pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā bija paspējusi nodrukāt 1,2 miljonus aģitācijas bukletu, kuros tā draudzīgi spiež roku Putinam. Tagad tie it kā esot iznīcināti. Varētu likties, ka karš Ukrainā nācis par sliktu Makrona konkurentiem. Tikai daļēji! Kompānijas IFOP veiktā aptauja liecina, tad 52% francūžu tic vismaz vienai no Krievijas tēzēm par kara izcelsmi Ukrainā. Piemēram, 28% uzskata, ka “Krievijas iejaukšanos atbalsta Ukrainas krievvalodīgie, kuri vēlas atbrīvoties no vajāšanām”. Savukārt 10% ir pārliecināti, ka “Ukrainu pašlaik pārvalda hunta, kurā iefiltrējušās neonacistu kustības”. Mēs redzam, ka apjucis ir ne tikai Makrons, patiesībā dezorientēta ir visa Francija.
Tikmēr ASV prezidents Džo Baidens runā skaidru valodu un vairākkārt nodēvējis Putinu par “kara noziedznieku”. Šos vārdus viņš vēlreiz atkārtoja savas vizītes laikā Polijā. Savukārt svētdien, 27. martā, intervijā raidsabiedrībai “France 3” Makrons aicināja izvairīties no “vārdiskas eskalācijas konfrontācijā ar Maskavu”. Viņš savu misiju saskatot tajā, lai ar “diplomātiskiem līdzekļiem vispirms panāktu pamieru un tad pilnīgu Krievijas karaspēka izvešanu”. Tajā pašā dienā Vācijas kanclers Olafs Šolcs intervijā televīzijas kanālam ARD izteicās, ka “režīma maiņa Krievijā nav NATO un ASV prezidenta mērķis”.
Sekoja Baidena atbilde: “Es neņemu atpakaļ nevienu no saviem vārdiem, es neatvainojos par savām personiskajām sajūtām”. Rūgtā atziņa ir tāda, ka Putins nekad nebūtu uzdrošinājies uzbrukt Ukrainai, ja Rietumu pasauli vadītu nevis merkeles, makroni un šolci, bet gan tečeres un reigani. 1983. gadā Ronalds Reigans nosauca Padomju Savienību par “ļaunuma impēriju”. Pēc astoņiem gadiem PSRS sabruka kā kāršu namiņš. Un arī tobrīd Rietumos atradās politiķi, kuri līdz pat pēdējam brīdim centās glābt Gorbačovu un stutēja PSRS.
Starp citu – iespējams, Makrona zvaniem Putinam ir kāds medicīnisks skaidrojums. Skats, kas redzams neskaitāmās Holivudas filmās – īpaši apmācīti psihoterapeiti sarunājas ar teroristiem, kuri sagrābuši ķīlniekus vai masu iznīcināšanas ieročus. Parasti šādas sarunas beidzas ar panākumiem.
Ķīlniekus atbrīvo, “kodolpoga” tiek izslēgta dažas sekundes pirms liktenīgā sprādziena. Varbūt Makrons sevi mierina ar domu, ka ar šiem zvaniem viņam kaut nedaudz izdodas kontrolēt situāciju. Taču mēs redzam, ka tā ir tikai ilūzija.
Un tad nāk prātā vēl viens hrestomātisks Holivudas sižets – uz augstceltnes jumta stāvošs cilvēks draud nolēkt un izdarīt pašnāvību, bet labais policists viņu mēģina atrunāt. Tas, ko patlaban Putins dara ar Krieviju – liek tai izdarīt pašnāvību. Vēl viens iemesls, kāpēc Makronam vajadzētu izbeigt šo uzbāzīgo zvanīšanu.
