Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: AFP/LETA

“Zvana no morga, pasteidzieties!” Apbedītājfirmas nelaiķus mēģina “pārtvert” pa ceļam no slimnīcas līdz morgam 18

Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
11 bēru tradīcijas un noteikumi, kas jāievēro, lai godam pavadītu aizgājēju
Kokteilis
Svari – koķetu īsziņu sūtīšana bijušajiem, Mežāzis – karaokes dziedāšana dušā: Kāds ir katras zodiaka zīmes “tumšākais” noslēpums?
Kokteilis
Skorpions – 19. novembris, Strēlnieks – 24. jūlijs: laimīgākā diena 2025. gadā katrai zodiaka zīmei
Lasīt citas ziņas

Miruša cilvēka apbedīšana tuviniekiem ir emocionāli grūts pienākums, bet dažiem tas ir bizness. Starp uzņēmumiem valda liela konkurence, īpaši Rīgā.

Lai tiktu pie pasūtījuma, firmas ceļš ne vienmēr var būt godīgs, ētisks.
CITI ŠOBRĪD LASA

Mediji, arī “Latvijas Avīze”, savulaik jau ir rakstījuši par gadījumiem, kad ārsti datus par aizgājējiem “tirgojuši” apbedīšanas firmām vai, piemēram, slimnīcas morga sanitārs slimnīcas teritorijā iekārtojis savu apbedīšanas biroju.

Šopavasar nozares pārstāvji vērsa “Latvijas Avīzes” uzmanību uz citu konkurences cīņas veidu, kad apbedītājfirma nelaiķus mēģina “pārtvert” pa ceļam no miršanas vietas slimnīcas palātās līdz slimnīcas morgam.

SIA “Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca” (RAKUS) konkursā pagājušā gada nogalē uzvarēja SIA “Flammax”, uz pieciem gadiem iegūstot tiesības pārvadāt nelaiķus.

Uz slimnīcas Patoloģijas centra morgu nelaiķus ved no slimnīcas palātām, kas atrodas vairākos stacionāros (“Gaiļezerā”, “Biķerniekos”, Onkoloģijas, Infektoloģijas un Tuberkulozes centros), no Rīgas 2. slimnīcas, kā arī no Patoloģijas centra uz Tiesu medicīnas ekspertīzes centru un palikušo no operācijām – uz krematoriju.

“Latvijas Avīzes” rīcībā esošie tuvinieku stāsti liek domāt, ka nelaiķu pārvadātāju firmas pārstāvji datus nodod pietuvinātām apbedīšanas firmām.

Kā tikt pie nelaiķa…

Lūk, ko man stāsta Tatjana, kura par notikušo – par, iespējams, nelikumīgu datu nodošanu trešajām personām – sūdzējās Austrumu slimnīcai: “4. janvārī desmitos no rīta uzzināju, ka Tuberkulozes centrā mirusi mamma un ka pēc divām stundām viņu vedīs uz Gaiļezera morgu.

Pēc div­arpus stundām man zvana kāda sieviete, uzrunā vārdā un teic, ka zvanot no morga, un jautā, kur plānojot glabāšanu, visur esot rindas.

Atbildēju, ka Latgalē, uz kurieni vedīšu mammu, diezin vai būs rindas. Pēc dažām minūtēm internetā pārbaudīju telefona numuru, no kura man bija zvanīts. Tas piederēja “Rīgas apbedīšanas dienestam”. Kad piezvanīju pati uz šo numuru un prasīju, no kurienes viņiem mans telefona numurs un kāpēc stāstāt, ka zvanāt no morga, tika nomesta klausule.”

Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētājs I. Paeglītis atbildē Tatjanai norādījis, ka par notikušo vairākas nedēļas notikusi pārbaude, taču pierādījumus, ka kāds slimnīcas darbinieks būtu prettiesiski nodevis datus trešajai personai, nav izdevies atrast, turklāt slimnīcas rīcībā neesot tādu tehnisku rīku, kas šos iespējamos pārkāpumus palīdzētu atklāt.

Te jāpiebilst, ka nelaiķa vedējiem slimnīcā tiek iedots tikai nelaiķa vārds, uzvārds, personas kods un diagnoze. Kā vedēji tiek pie piederīgo tālruņu numuriem – tas paliek atklāts jautājums, iespējams, to slepus iedod slimnīcas vai morga darbinieki.

“Tas ir ļoti slikti: tikko mīļš cilvēks nomiris, un tev jau zvana apbedītāji. Tas nav ne likumīgi, ne cilvēciski,” teic Tatjana un uzrāda sava telefona zvanu vēsturi, kur patiešām atrodams zvans no “Rīgas apbedīšanas dienesta”.

Kasparam zvanīts 9. janvārī, dienu pēc sievastēva nāves. Viņam teikts, ka no Gaiļezera morga ātri jāsavāc nelaiķis, un piedāvāti apbedīšanas pakalpojumi. Kaspars atteicies.

Reklāma
Reklāma

Irai 20. janvārī nomiris audžutēvs un 23. janvārī zvanīts no morga, ka viņai esot jāsteidzas, un piedāvāja “Rīgas apbedīšanas dienesta” pakalpojumus.

“Es par to biju pārsteigta, jo sakarā ar audžutēva nāvi bija sākta krimināllieta un nozīmēta ekspertīze. Man jau nu gan nebija nekur jāsteidzas. Tas bija ļoti nekorekts zvans. Esmu šokā par to,” saka Ira.

Līdzīgi stāsti sakarā ar tuvinieku nāvi un it kā zvaniem Gaiļezera morgā, bet patiesībā zvaniem no “Rīgas apbedīšanas dienesta” ir arī Ērikam februārī un martā Aleksejam, turklāt Aleksejs uzreiz sazvanījis morgu, un tur noliegts, ka kāds viņam no turienes varēja būt zvanījis.

Centīgie apbedītāji pamatīgi iekrita februārī, kad sazvanīja iepriekšējo nelaiķa pārvadātāju Andri Bietagu, kuram Austrumu slimnīcā bija nomirusi māte.

“Zvana man un saka, ka zvanot no Patoloģijas centra, un jautā, kur apbedīšot savu māti un vai nevajagot palīdzēt. Bet es tajā centrā katru cilvēku pēc balss pazīstu! Skaidrs, ka melo, turklāt tagad pats nodarbojos ar apbedīšanu,” saka A. Bietags.

Firmas dažādas, bet…?

Firma, kas no slimnīcas uz morgu ved nelaiķus, – SIA “Flammax” – pieder Nataļjai Sokolovai, un mājaslapā internetā vēstīts, ka uzņēmums nodarbojas ar mājdzīvnieku apbedīšanu.

Juridiskā adrese ir Rīga, Kooperatīva iela 17. Šī pati adrese ir arī vairākiem ar apbedīšanu saistītiem uzņēmumiem, kas pieder Jegoram Sokolovam (zinātāji teic, ka viņš ir N. Sokolovas vīrs): SIA “Akropolis”, SIA “AB Apbedīšanas birojs”, SIA “Rīgas apbedīšanas dienests”, SIA “AB Social”, SIA “AC Social”.

Izskatās, ka Sokoloviem ir kopīgs bizness, kas pats par sevi nav nekas slikts, ja ne šie nez no kurienes sadabūtie nelaiķu piederīgo telefona numuri, zvani uz tiem.

Un, iespējams, ar līkumu apieti arī konkursa noteikumi par nelaiķu pārvadāšanu. Tajos teikts: “Pretendentam jānodrošina, ka transporta pakalpojumu sniedzējs vai tā struktūrvienības vienlaikus nesniedz apbedīšanas un morga pakalpojumus.” Tātad cita firma, cita padarīšana, bet būtība?

Austrumu slimnīcas preses sekretāre Ilga Namniece par radušos situāciju atbildēja lakoniski. Atklātā konkursā atbilstoši nolikumam uzvarējis lētākais piedāvājums. Nevarot komentēt pakalpojuma sniedzēja piedāvājuma ekonomisko pamatotību.

Nelaiķu pārvadātājam esot bijuši daži aizrādījumi no slimnīcas puses, ko pakalpojuma sniedzējs esot ņēmis vērā un uzlabojis procesus.

No piederīgajiem oficiāli saņemta viena sūdzība. Mirušās personas tuvinieku datiem piekļuve esot strikti ierobežota.

Vienu ved par pieciem eiro

Taču par ekonomisko pamatotību ir interesanti. Konkursa nolikumā minēts, ka paredzamā līgumsumma ir 275 000 eiro, bet SIA “Flammax” uzvarēja ar piedāvāto summu 82 375 eiro.

Konkursa noteikumu vienā punktā teikts, ka iepirkuma komisija izvēlas saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, kā piedāvājuma izvēles kritēriju nosakot viszemāko cenu, bet citā punktā – ka komisija ir tiesīga izslēgt pretendentu no tālākās dalības iepirkuma procedūrā gadījumos, ja pretendenta piedāvājums ir nepamatoti lēts. Tas nozīmē, ka ekonomisko pamatotību var un šajā gadījumā varbūt pat vajadzēja papētīt.

Kā tad radušies “Flammax” piedāvātie pakalpojumi par 82 375 eiro? Pareizinot piecos gados paredzēto nelaiķu skaitu 16 475 (skat. tabulu) ar pieciem eiro. Šos piecus eiro par katru pārvadāto nelaiķi “Flammax” no Austrumu slimnīcas iekasē par iepriekšējo mēnesi.

Vai sanāk bizness?

Manis uzrunātie citi apbedīšanas nozares pārstāvji uzskata, ka par pieciem eiro vadāt nelaiķi, pat maksājot darbiniekiem minimālās algas, ir nereāli.

“Man maksāja vidēji 15 eiro par nelaiķi, un pat tad nebija viegli savilkt galus kopā. Pieci eiro ir droši zem pašizmaksas. Ņemiet vērā, ka arī nodokļi jāmaksā, transports jāuztur, apģērbs jānodrošina,” man saka A. Bietags, kurš nelaiķus pārvadājis no 2011. līdz 2020. gada beigām.

Viņš ar savu uzņēmumu SIA “Auto STP” arī piedalījies konkursā, par pieciem gadiem prasot 407 967 eiro, tātad 24,8 eiro par nelaiķi. Vēl konkursā piedalījās divas citas firmas, kuras prasījušas attiecīgi 112 250 un 174 350 eiro.

“Manuprāt, Sokolovi nedarbojas godīgi. Man arī bija klients, kas bija saņēmis zvanu no viņa firmas telefona. Ved zem pašizmaksas un pēc tam uzreiz ķer piederīgos jūtīgā brīdī, piedāvā firmas pakalpojumus,” teic Rīgas Apbedītāju biedrības un apbedīšanas uzņēmuma SIA “Atvadas” vadītājs Andrejs Račkovskis.

“Es zinu, ka Bietags pat mašīnā gulēja pie slimnīcas, gaidot, kad nelaiķi būs jāved, lai varētu kaut ko nopelnīt. Ja viņš teic, ka par pieciem eiro tur nekas nesanāk, tad tā arī ir,” par nelaiķu pārvadāšanas iepriekšējo pakalpojuma sniedzēju saka apbedīšanas uzņēmuma SIA “Paradisus” vadītājs Sergejs Pizāns.

“Vidēji dienā jāpārvadā desmit nelaiķi, ir reizes, kad pat 30. Vienam braucienam jāatvēl vismaz stunda, ja attālāks stacionārs – tad vairākas stundas. Jānodarbina divi cilvēki. Un tas viss par pieciem eiro par nelaiķi?” retoriski jautā S. Pizāns.

Rīgā par daudz apbedīšanas uzņēmumu

“Šitā zvanīties ir nenormāli un nedabīgi. Runā, ka pie piederīgo telefona numura var tikt par 10–100 eiro. Nestāv jau tas seifā: slimnīcā tas ir ārstam un virsmāsai, arī morga darbiniekiem,” saka A. Bietags, kurš uzskata, ka nelaiķu pārvadātājam pat nelaiķa vārds, uzvārds nav nepieciešams – tikai diagnoze un nosūtījums.

A. Račkovskis teic, ka apbedīšanas nozarē darbojas jau 29 gadus, bet ar tādu nekaunību vēl nebija sastapies: “Latvijā ir lieliska kapu kultūra, bet slikta apbedīšanas kultūra lielpilsētās, īpaši Rīgā. Rīgā ir pāri 50 apbedīšanas uzņēmumu, bet, piemēram, Viļņā – pieci. Līdz ar ko milzīga konkurence, turklāt apbedīšanas pakalpojumus var piedāvāt jebkurš bez jelkādiem sertifikātiem vai kā cita.”

Neticama sagadīšanās?

Jegors Sokolovs nav priecīgs, kad tiekamies un izstāstu, par ko gatavoju rakstu. To uzskata par konkurentu vēršanos pret viņu.

“Dažiem konkurentiem nepatīk, ka strādājam, nevis nodarbojamies ar niekiem. Konkursā uzvarējām godīgi. Strādājam ar plusiem, nodokļus maksājam. Vai esam likumus pārkāpuši vai ko nozaguši?” jautā J. Sokolovs.

Viņš smejas, kad atstāstu stāstus, ko esmu dzirdējis no nelaiķu piederīgajiem, un prasa pierādījumus.

Kļūst nopietnāks, kad nosaucu viņa apbedīšanas uzņēmumu numurus, no kuriem zvanīts piederīgajiem, kurus esmu pārbaudījis, un ka manā rīcībā ir arī vismaz viena piederīgā telefona zvanu vēstures izdruka.

“Man nav komentāru. Lai policija strādā. Varbūt tā ir tikai sagadīšanās, varbūt cilvēki, zvanot uz numuriem, kļūdījušies?” lēš J. Sokolovs. Kad saku, ka vēlētos parunāt arī ar “Flammax” īpašnieci Nataļju Sokolovu, J. Sokolovs manu vēlmi noraida.

Viņš neatbild arī uz jautājumu, vai viņi ir vīrs un sieva, piebilst tikai, ka viņš esot viņas pilnvarotā persona. Uzņēmumu darbiniekiem kategoriski aizliegts dot N. Sokolovas mobilā telefona numuru.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.