Zvaigžņu atklājēji Liepājā . Saruna ar Uldi Lipski 0
Diriģenta Imanta Rešņa iedibinātais Liepājas Simfoniskā orķestra rīkotais starptautiskais Pianisma zvaigžņu festivāls šogad svin 20 gadu jubileju. Pirmoreiz festivāla gaisotni būs iespējams sajust Rīgā. Šovakar Lielajā ģildē reprezentācijas koncertā “Pianisma lielvalstis” dzirdēsim trīs solistus.
Čaikovska Otrais klavierkoncerts izskanēs spožā krievu pianista Antona Ļahovska izpildījumā. Par brīnumbērnu dēvētā vienpadsmitgadīgā Umi Gareta no ASV izpildīs Mocarta Klavierkoncertu, un pēkšņi sasirgušās izcilās franču pianistes Brižitas Anžereras vietā publika dzirdēs citu spožu pianisti no Francijas – Lauru Favre-Kanu, kura atskaņos Bēthovena Trešo klavierkoncertu.
– Šogad starptautiskajam Pianisma zvaigžņu festivālam apaļa – 20 gadu – jubileja. Vai pasaule laužas uz Liepāju jeb jums jāklauvē pie tās durvīm?
Liepājas Simfoniskā orķestra vadītājs Uldis Lipskis: – Pirms diviem gadiem, sākot vadītāja darbu orķestrī, saņēmu no Amerikas festivālu katalogu ar piedāvājumu tajā iekļaut arī Liepājā rīkoto Pianisma zvaigžņu festivālu. Pasaulē viss ir vienkārši: festivāli dalās pēc kategorijām atkarībā no to budžeta. A kategorija – festivāls ar budžetu virs miljona dolāru, B – virs 750 tūkstošiem. Mēs esam starp F un G. Būtībā “kukainis”. Jā, 90. gadu sākumā festivāls varēja piesaistīt lielas zvaigznes, jo valdīja sentimenta laiks attieksmē pret mums – o, trešās pasaules valsts… Pianisti priecājās, ka var atbraukt pie mums un uzstāties par sviestmaizi. Tāpēc tā laika krējumu festivāls nosmēla. Šobrīd godīgi jāatzīst – mūsu kapacitāte nesniedzas līdz vērienīgākajiem pasaulē pazīstamajiem festivāliem, nespējam nopirkt vislielākās zvaigznes. Piemēram, pasaulē zināmais pianists Polīni par vienu uzstāšanos prasa 40 tūkstošus eiro. Tas ir viss mūsu festivāla budžets. Taču mēs skatāmies uz starptautisku konkursu finālistiem, nākamajām zvaigznēm, kuras patlaban tikai uzlec pie izcilību apvāršņa. Nākamgad, piemēram, vēlamies uzaicināt vienu no Čaikovska koncerta finālistiem. Tradicionāli kultūrā aktīvās ārvalstu vēstniecības uzskata par goda lietu, ja viņu mākslinieki uzstājas festivālā Liepājā.
Lepojamies ar pasūtītajiem jaundarbiem. Šogad pasaules pirmatskaņojumu 18. martā piedzīvos jūrmalnieka Riharda Dubras tieši mūsu festivālam radītais Trešais Liepājas koncerts.
– Ilgus gadus Liepājas Simfonisko orķestri tāpat kā Liepājas teātri uzturēja gan Liepājas pašvaldība, gan valsts. Pirms pāris gadiem lietu sakārtošanas vārdā uztaisīja rokādi: tagad teātri uztur tikai Liepājas dome, orķestri – tikai valsts. Vai šajā laikā kaut kas ir mainījies orķestra dzīvē?
– Protams, ir mainījies. Un uz slikto pusi. Viss notika lielā steigā. Sākotnējā vienošanās bija: to daļu, ko valsts ietaupa uz teātra rēķina, saņems orķestris. Bet to daļu, ko Liepājas dome ietaupa uz orķestra rēķina, atdos teātrim. Nezinu, ko teiktu teātra direktors Laukšteina kungs, bet mēs to “vienas puses ietaupīto naudu” tā arī neesam redzējuši.
Pēc rokādes no Liepājas domes vairs neienāca 300 tūkstoši latu gadā, bet no ministrijas – arī ne santīma klāt. Līdz ar to mūsu orķestra budžets saruka par trešdaļu. 2010. gads bija ļoti skarbs: spēlējām visiem, kas gribēja mūs klausīties, un par jebkuru zemu cenu. Jo mērķis bija iztikt bez bezalgas atvaļinājumiem, kas manā uztverē ir ņirgāšanās par darba ņēmējiem.
– Un jūs kā orķestra vadītājs mierīgi klusējāt par 300 tūkstošu latu trūkumu?
– Jutāmies milzīgi ieguvēji, ka tajā pēckrīzes pļaujas laikā vispār netikām likvidēti. Arī Rīgā nozares spēlētāji centās pārliecināt kultūras ministru Intu Dālderi, ka Liepājā orķestris neesot vajadzīgs, pietikšot, ja rīdzinieki trīs vai četras reizes gadā atbraukšot uzspēlēt. Taču mūsu orķestris ir viens no Liepājas kultūras dzīves balstiem.
– Ventspilniekiem šogad no starptautiskā Pianisma zvaigžņu festivāla programmas būs prieks baudīt lieliskā baltkrievu dueta Natālijas Kotovas un Valērija Borovikova sniegumu koncertā “Teātris. Mīlestība. Džezs” 14. martā, turklāt duets saspēlēsies reizē uz diviem koncertflīģeļiem, ko Latvijas koncertdzīvē nemaz tik bieži negadās redzēt un dzirdēt. Zinu, ka orķestris savulaik sapņoja par “Steinway” koncertflīģeli.
– Tas bija vairāk ar festivāliem saistīts sapnis, jo simfoniskajā orķestrī daudzi citi instrumenti ir vairāk vajadzīgi. Pirms divdesmit gadiem Japānas valdība piešķīra īpašu grantu un viena miljona dolāru vērtībā uzdāvināja mums “Yamaha” klavieres, pūšaminstrumentus un sitaminstrumentus. Taču ne visās instrumentu grupās “Yamaha” skaitās starp līderiem. Otrkārt, orķestra mūziķu izvēles nesabalansētības dēļ tika pasūtītas, līdzībās runājot, “zelta” flautas, no vienas puses, un pilnīgi skolēnu modeļu tromboni, no otras. Un vēl – tāpat kā automašīnas, arī mūzikas instrumentus ražo pieciem, desmit gadiem. Studējot Mūzikas akadēmijā, spēlēju sešdesmit gadus vecu franču klarneti, kas joprojām bija lietošanas kārtībā. Tagad jau pēc desmit gadiem instruments īsti profesionāli nekalpo. Īpaši ātri nolietojas metāla pūšamie. Visam mūsu instrumentārijam jau ir piecpadsmit gadi, un tas nozīmē, ka krājums faktiski jāveido no jauna. Atbrauc slavens ārvalstu diriģents un uzdāvina mežraga kapitālremontu, atbrauc trompetists un uzdāvina divas savas personiskās trompetes.
Mūsu mērķis līdz 2015. gadam – būt ļoti labi aprīkotiem, jo tad Latvijai nāk Eiropas prezidentūras pusgads. Visas Eiropas Savienības kultūras ministru galvenā tikšanās ieplānota nevis Rīgā, bet jaunajā Liepājas koncertzālē, ko atklās 2015. gada vasarā un kur mums jāskan vienkārši lieliski.
Liepājas dome plāno iegādāties vienu vai divus kārtīgus koncertflīģeļus kā “Liepājas dzintara” aprīkojumu. Šajā festivālā tāpat kā 2009. gadā turpinām sadarbību ar ekskluzīvo klavieru ražotājiem itāliešu “Fazioli” un vācu “Schimmel”. Ar viņu palīdzību no Lietuvas pilnīgi par velti uz festivālu atvedīs divus ekstraklases instrumentus, kas pasaulē pozicionē sevi kā dārgāki un vērtīgi par “Steinway”.
Domājot par festivāla attīstību nākotnē, uz to var paskatīties arī no otras puses. Mums kā orķestrim investēt lielus pūliņus un līdzekļus pianisma nozarē nav īsti stratēģiski pareizi, jo orķestrī taču spēlē tikai viens pianists. Ja mēs veidotu solistu festivālu, pie mums atbrauktu vijolnieks, čellists, klarnetists, trompetists, obojists. No šīm zvaigznēm daudz vairāk varētu mācīties un iegūt mēs paši. Tā ir viena no diskusijas tēmām pēc jubilejas festivāla.
– Tā kā “Liepājas dzintars” būs arī Liepājas Simfoniskā orķestra mājvieta, vai mūziķiem bijusi iespēja bilst arī savu vārdu šā izcilā projekta tapšanā?
– Protams, radošos darbus lielā mērā paveica Imants Resnis. Viņš tikās ar koncertzāles projekta autoru austriešu arhitektu Folkneru Gīnki gan Latvijā, gan Austrijā. Mūs iesaistīja arī detalizācijas plānošanas procesā, ko Liepājas domes uzdevumā uzraudzīja firma “Būvkonsultants”. Bija jārēķina skatītāju plūsmas, telpu sadalījums orķestrim. Starp citu, orķestra mūziķu padomu lūdza arī Liepājas teātris. Tā ēkā zem nelielās orķestra bedres atrodas stikla bumbām vai lauskām piepildīta telpa. Kaut arī tā izvietota zem koka grīdas, tieši šie stikli koncentrē un ceļ augšup skaņu. Akustika vispār ir noslēpumiem pilna mistērija un alķīmija. Siltināšanas projektā bija iecerēts grīdu izlauzt, stikla lauskas izmest laukā, veidot kādas ventilācijas šahtas… Labi, ka teātra direktoram Herbertam Laukšteinam pietika tālredzības šādas pārbūves nepieļaut. Runājot par “Liepājas dzintaru”, pat krēslu materiāls un forma izvēlēta tā, lai akustika neatšķirtos, sēž zālē viens cilvēks vai tūkstotis. Viens no pasaulē slavenākajiem akustiķiem profesors Millers teicis, ka arī akustikas ziņā Liepājas koncertzāle būs starptautisks tūrisma objekts.
– Liepājā ir lielisks Latviešu biedrības nams. Kādēļ Pianisma zvaigžņu festivāls vienmēr notiek Liepājas teātrī?
– Sezonas koncertus ar lielu prieku spēlējam arī Latviešu biedrības namā. Tur gan par simt vietām mazāk. Teātrī pianists uz skatuves atrodas gandrīz zālē, tāpēc viņu var gan dzirdēt, gan redzēt izcili labi. Mums ir pasakaina sadarbība ar Herbertu Laukšteinu. Festivālam nav jāīrē par lielu naudu telpas, savukārt teātrim uz katru izrādi, piemēram, “Vestsaidas stāstu”, nav jāpērk orķestris. Labs precedents brālīgai sadzīvošanai nelielā pilsētā. Un, ko tur slēpt, Liepājā uzskata, ka īstā vieta, kur pulcēties sabiedrībai, ir tieši teātris.
