Zvaigznes un ēnas. Ilze Kļaviņa recenzē iestudējumu “Retrīts” Dailes teātrī 3
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisora Gata Šmita jaunā izrāde “Retrīts” atsaucīgas publikas piepildītajā Dailes teātra lielajā zālē rada svētku sajūtu. Galvenokārt tāpēc, ka britu dramaturga Maikla Vinna lugas “The Priory” notikumi risinās Jaungada svinībās, kad sprāgst plaukšķenes un sijājas sīki mirdzumi. Savukārt Dailes teātra nosaukuma versiju – vārdu “retrīts” (angl. retreat – patvērums, nošķirtība) – var skaidrot arī kā atjaunošanos, ar ko apzīmējam īslaicīgu atpūtu no rutīnas un pienākumiem. Jāpiezīmē, ka publikai ir pazīstams un aktuāls retrīts kā dzīves paradumu maiņas paņēmiens, par to liecina auditorijas lielā atsaucība. Vietā secinājums, ka luga, kas savus panākumus sākusi 2008. gadā Londonas Karaliskā galma teātrī un saņēmusi Lorensa Olivjē balvu kategorijā “Labākā jaunā komēdija”, atspoguļo arī mūsu sabiedrības dzīves veidu. Vai tas vispārēji tuvinās eiropiešu standartiem?
Neatzītā krīze
Stāsts ir par kopīgu Jaungada sagaidīšanas pasākumu nomaļā vietā, kur nav iespējami mūsdienu saziņas elektroniskie līdzekļi un kur sarodas pieci bijušie draugi. Pamazām atklājas, ka visiem kopīgā ir maz un tas, šķiet, palicis pagātnē. Attiecību paviršība un rutīnas lomas savā kompānijā, kā “Bena kārtējā draudzene”, “Rebekas īpašās attiecības ar māti” utt., veido vairāk traģikomisku pārpratumu situācijas, nekā lugas varoņiem gribētos. Lai arī viņiem vēl nav 40, viņu dzīves stāstu simptomi liecina par priekšlaicīgu vecuma krīzes tuvošanos – sastrēgums mērķos un jaunu uzrāvienu bremzēšanās. Neatzītā romāna autore Kate, kura jaunība veiksmīgi publicējusi stāstus, eksotisku ceļojumu apskatnieks mūžīgais ekskursants Bens, dabas veikalā strādājošais aktieris Karls, pirms gadiem prestižu balvu ieguvusī producente – mājsaimniece Rebeka, interjera dizainers Daniels, kurš dizainē rokturus invalīdu tualetēs, – viņi ir tik dažādi un tik vienādi lielos sapņus izsapņojušie draugi, kuri nav gatavi atzīt savas neveiksmes.
Vērtību un iespēju pārvērtēšanu visskaidrāk apzinās aktrises Kristīnes Nevarauskas varone Kate, kura izdomājusi atkāpšanās ceļu, ja mīlestības kārts izrādīsies tukša. Viņas sāncense uz vīrieša sirdi izrādās spēcīgāka, jo aktrises Ilzes Ķuzules-Skrastiņas sulīgi nospēlētā skarbā Rebeka ir atradusi vājo vietu Karla raksturā. Lauris Subatnieks sirsnīgi rāda Karla tēla muļķīgo nevarību – pielāgošanos vienai vai otrai sievietei – un nespēju pieņemt patstāvīgu lēmumu. Dramatiski daudzplākšņaini aktieris Gints Andžāns atklāj ārēji saspringto un iekšēji atturīgo Danielu, ar pārliecinātu spēli niansēti motivējot tēla rakstura nedrošību un nepārliecinātību. Viņa kontrastu – ļoti cinisku raksturu – epizodiskā homoseksuālā drauga Ādama lomā ar baudu demonstrē aktieris Niklāvs Kurpnieks. Bena tēlā Gints Grāvelis rotaļājas tik dažādos jūtu impulsos, ka jāšaubās par tēla uzvedības adekvātumu (attaisnojums – Bena lietoto narkotiku iedarbība). Aktiera temperaments un šarms pludo pāri malām un ļauj arī skatuves partnerei Leldei Dreimanei draudzenes lomā nospēlēt plašu emociju gammu, kas noslēdzas ar vilšanos. Jāpiekrīt skatītāja komentāram, ka jaunās aktrises interpretācijā “šķietami stulbākais cilvēks kompānijā izrādās viscilvēcīgākais un patiesākais”.1
No vienas puses, lugas varoņi ir apmaldījušies attiecībās, aizmirstot patiesas draudzības jēgu, no otras, šķiet, ka nav reāli iespējamas saiknes starp tik dažādiem cilvēkiem. Tomēr katrs no skatītājiem atrod sev atpazīstamu situāciju vai attiecību momentu, un ir acīmredzami, ka publika raibo tēlu galeriju dzirdami novērtē ar aplausiem un dažādām emocionālām reakcijām.
Kur pazuda smiekli
Pārfrāzējot citas Dailes teātra repertuārā esošās izrādes nosaukumu, Gata Šmita komēdijā iztrūkst tradicionālās komikas. Jā, ir labi tulkota teksta veikli dialogi, ir viegli un interesanti sekot attiecību spraigajiem kūleņiem, ko spilgtās formās iekrāso ansamblis, tomēr kopumā nakts notikumi nes rūgtuma noskaņu un katram personāžam vilšanos. Aktieru dinamiskie nogājieni un uznācieni pastiprina nervozitāti un raisa vairāk apjukuma nekā vieglprātības atmosfēru.
Komiku mazina arī skatuves iekārtojums, kas ir zināmā pretrunā ar sadzīvisko attiecību līmeni. Vizuālā tēla abstrakto ierāmējumu Jaungada nakts notikumiem sacerējis scenogrāfs Rūdolfs Bekičs un videomākslinieks Aleksandrs Lobanovs. Telpas paplašinājumu visā platumā veido izvērstas projicētas vertikālas strēles, kas epizodiski izskatās kā koku mežs, citos brīžos kā durvis uz labirintu. Nedaudz spokaino sajūtu rada sižetā attaisnoti (vecās ēkas elektrības tehniskie bojājumi) apgaismojuma pārtraukumi, un tādos brīžos skatuves dziļumā izgaismojas tālas spožas zvaigznes. Cilvēku stāvi priekšplānā ir tikai ēnu silueti.
Ir saprotami, ka katrs mākslas darbs runā par laika dimensiju, un jauniestudējums “Retrīts” stāsta vienlaikus par diviem laika atskaites punktiem. Precīzāk, par neatbilstību starp ikdienas sīkumu piepildīto sadzīves pulksteņu tikšķiem un zvaigžņu piepildīto kosmosa laiku. Kopumā izrādes intonācija kļūst liriskāka un pat sentimentāla, kas, pieļaujams, ir daļa no apsolītās atjaunošanās iespējas, bet vairāk izskatās kā samierināšanās.
