Ilmārs Stūriška: Zvaigznes arī raud – sportā “labi” no “viss slikti” šķir viens metiens 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas nacionālais sporta veids basketbols nonācis sliktākajās pozīcijās šajā gadsimtā – Eiropas čempionātā pirmo reizi kopš 1999. gada nepiedalīsies vīriešu izlase, astoņu finālturnīru sērija pārtrūkusi arī dāmām.
Daļēji to var novelt uz veiksmi un ārējiem faktoriem, jo kvalifikācijas turnīru organizācija atgādina parodiju par godīgas spēles noteikumiem.
Sieviešu izlase, visticamākais, sasniegtu mērķi, ja atlases pēdējā kārtā visās grupās spēles sāktos vienlaikus vai vismaz mēs būtu mainītās lomās ar Grieķijas–Bulgārijas dueli.
Jo grieķietes zināja, ka jāuzvar ar +18, tieši to arī izdarot.
Vīriešiem absurdu ka biezs – divu organizāciju (FIBA un ULEB) konflikta dēļ izlasēm sezonas laikā faktiski jāpaliek bez spēcīgākajā klubu turnīrā Eirolīgā spēlējošajiem basketbolistiem. Vai jāpaļaujas uz spēcīgu lobiju, žēlastību, sakritību, lai kāds klubs savu darba ņēmēju tomēr palaistu aizstāvēt dzimtenes godu.
Labākajā sastāvā Latvijas šī brīža paaudze finālturnīrā pretendētu uz medaļām, bet tagad spēles vēros televizora ekrānā. Otrs faktors – atlasē ārpus konkurences piedalījās arī finālturnīru rīkojošās četras valstis, kurām no sportiskā viedokļa katrā konkrētajā spēlē rezultāts nav svarīgs, var atļauties eksperimentēt, variēt ar sastāvu. Tas ir nonsenss un šoks – šajā vietā gribas citēt Latvijas Futbola federācijas valdes locekli Jāni Engeli, kurš decembrī tā izteicās, veikalā nevarot nopirkt apakšbikses un matu sprādzi.
Tomēr arī par spīti tam visam un Armanda Krauliņa klasiskajai atziņai, ka “basketbolu māk spēlēt visi”, Latvijas izlasei vajadzēja paveikt savu darbu – uzvarēt Bulgāriju. Treneri centās, spēlētāji dažbrīd pārcentās. Psiholoģijas faktors kārtējo reizi nospēlēja pret mums.
Latvijas basketbolā melnie brīži sakrīt ar valstiskām neražām – tā bija 90. gadu vidū pēc banku krīzes, 2009. gadā ekonomikas krahs sakrita ar to, ka “tagad vai nekad” izlase uz Eiropas čempionātu brauca ar lieliem mērķiem, atgriežoties ar kaunu un publisku skandālu par “tusētāju paaudzes” izdarībām, kas iezīmēja jaunus standartus – galvenokārt jau uzvedībā ārpus laukuma. 2021. gadā valsts iestigusi cita rakstura nelaimē un arī groza bumbas meistariem seja dubļos.
Atšķirībā no valdības nav pat īsti ko skalpēt – galvenajam trenerim Robertam Štelmaheram līgums beidzies, ģenerālmenedžeris Artūrs Štālbergs aizgāja jau pirms gada, Latvijas Basketbola savienībā cikla gaitā pilnībā nomainījusies vadība. Par dzīves tikumiem, kā runā, gan ir vērts aizdomāties.
Sportā tā mēdz būt – ka “labi” no “viss slikti” šķir viens metiens, vieni vārti, veiksmīga vai neveiksmīga spēle.
Gan pieaugušo, gan jaunatnes izlašu pēdējo gadu rezultāti basketbola saimniecībā liek sliekties uz “viss slikti” pusi. Izlases ilggadējais kapteinis Jānis Blūms gan uzskata, ka jauniešu sagatavošanā esam labāki par daudzām lielvalstīm. Tiesa, Rīgā un daudzviet reģionos aina nav vienāda. Savu artavu basketbola popularizēšanā jau liek arī mūsu zvaigznes – Kristaps Porziņģis, brāļi Dāvis un Dairis Bertāni. Nacionālie čempionāti gan ir Ahilleja papēdis – “VEF Rīga” vīriem, “TTT Rīga” sievietēm, pārējie klubi dzīvo tuvāk pusprofesionālajiem standartiem, taču tas lielā mērā saistīts ar valsts ekonomisko mazspēju.
Visvairāk žēl, ka laikā, kad liktenis dāvājis mums virkni talantu, nemaz netiekam līdz skatuvei, lai apžilbinātu pasauli. Porziņģis bieži tiek salīdzināts ar Vācijas basketbola leģendu Dirku Novicki. Taču Novickis 24 gadu vecumā ar Vāciju jau bija izcīnījis Pasaules kausa bronzu, 27 gados tika pie Eiropas sudraba. Kristapa vezums vēl pieticīgs (piektā vieta Eiropā, augstākā pēc neatkarības atgūšanas), un, iespējams, ka otro reizi izlasē liepājnieku redzēsim, kad viņam jau būs 30…
