Žurnāls “Medības” 2014. gada maijā 0
“MEDĪBAS” – TROFEJA, KO PELNĪJIS KATRS MEDNIEKS!
Žurnāls, kas domāts ikvienam, kam patīk skaistais un azartiskais vaļasprieks – medības. Žurnāls “Medības” iznāks reizi mēnesī un rakstīs tikai un vienīgi par medībām. Ik mēnesi žurnālā būs sezonas ziņas un aktualitātes, raksti par medībām ārpus Latvijas, ieročiem un aprīkojumu, likumiem un noteikumiem, kā arī medniekstāsti, receptes, joki un anekdotes.
APSKATĪT ŽURNĀLA JAUNĀKO NUMURU
ŽURNĀLA “MEDĪBAS” JAUNĀKAJĀ NUMURĀ
PERSONĪBA. Jēkabpils mednieku biedrība pārdzīvojusi ne vienu vien vadītāju, bet nu jau četrpadsmito gadu pie stūres ir Mārtiņš Akmentiņš. Bijušais Ābeļu un Sēlpils mežniecības mežsargs, 25 gadus Jēkabpils rajona mednieku un makšķernieku biedrības direktors, neatkarīgās Latvijas laikā – Latvijas valsts mežu (LVM) darbinieks, kādu laiku Mammadaba daļā gādājis par ārzemju medniekiem. Tāds ir M. Akmentiņa īsais CV, taču lielākais cipars viņam sakrājies kā medniekam – nākamgad varēs svinēt 50 gadu jubileju, kopš saņēmis apliecību, bet pirmo zaķi nomedījis jau divpadsmit gadu vecumā.
MEDĪBU INFRASTRUKTŪRA. Torņi, kanceles, barotavas, takas un dīrātavas ir maija numura galvenā tēma. Ja runā par medību infrastruktūras objektiem, tad pirmais, kas nāk prātā, ir torņi un kanceles, bet bez šīm konstrukcijām mednieki būvē arī laipiņas, ierīko dīrātavas, ceļ nojumes un medniekmājas. Tas viss, lai medību procesu padarītu ērtāku, baudāmāku un efektīvāku. Laika gaitā izdevies apkopot dažādas atziņas par medību infrastruktūras objektu būvēšanas principiem, galvenokārt mācoties no savām un citu kļūdām. Notikusi ne tikai mednieku domāšanas, bet arī medību būvju evolūcija, un daudzas lietas un principi, kas agrāk bija pašsaprotami, tagad ir novecojuši.
TĀLŠAUŠANA LIETUVĀ. Nopērc karabīni un varēsi nomedīt lapsu 400 metru distancē! Starp nemedniekiem un pat medniekiem valda pārliecība, ka vītņustobru ierocis ir rīks, kas ļauj aizniegt medījumu 300, 400 un pat 600 metru attālumā. Jā, protams, tas ir iespējami, bet to izdarīt nemaz nav tik viegli. Nepieciešams aprīkojums, treniņi un milzīga pacietība. Tālšāvēja Andreja Vasiļjeva mudināti nolēmām doties uz Lietuva, kur 12.aprīlī netālu no Jonavas armijas poligonā notika kaimiņzemes medīblietu veikalu ķēdes “Oksalis” rīkotās tālšaušanas sacensības “Zelta lapsa”.
ĀFRIKAS CŪKU MĒRIS. Nav ļaunuma bez labuma – Āfrikas cūku mēra draudi atdarījuši valsts akciju sabiedrības Latvijas valsts meži maku, un jau šajā medību sezonā medniekiem ir cerība dabūt vienu miljonu eiro bīstamās slimības profilakses pasākumiem. Liela nauda mēdz radīt lielus uztraukumus, Latvijas Mednieku savienība vēstulē Zemkopības ministrijai pauda neapmierinātību par sākotnēji plānoto līdzekļu izlietojumu, kategoriski iebilstot pret 35 eiro maksājumu par katru mežacūku, kas nomedīta virs 70% no Valsts meža dienesta noteiktā pieļaujamā nomedīšanas apjoma jeb limita. Līdzīgi par naudas izlietojumu sprieda arī Latvijas Mednieku asociācija. Lai noskaidrotu, kas ir kas, uz interviju aicinājām Zemkopības ministru Jāni Dūklavu.
TIKŠANĀS. Ir 1977. gads. Tās pašas ministrijas pakļautībā tiek izveidota Valsts Meža un medību inspekcija. Verners Troska kļūst par vadītāju un šajā darbā nostrādā divdesmit gadus. Nav novada, ko viņš nepārzinātu. Nav amatpersonu, kuras viņš nepazītu. Nav malumednieku, kurus viņš neatcerētos. Un – nav vecākās paaudzes mednieku, kuri neatcerētos Verneru Trosku. Un ar tādu cieņu, kādu tikai retais izpelnās. Izpelnās savas godīgās attieksmes un tīrās sirdsapziņas dēļ. Izpelnās tāpēc, ka, tieši šādiem inspektoriem pateicoties, mūsu meži joprojām ir dzīvnieku pilni.
Saruna ar bijušo, taču sirdī joprojām jauno un dzirkstoša humora bagāto Vernera kungu bija skaists ceļojums ne pārāk senā pagātnē. Viņa atmiņu stāstu piedāvāju šodien jums, mednieki un lasītāji.
MEDĪBU SUNS. Kura suņa ķermenis, viss viņa izskats vēl labāk liecina par šķirnes specialitāti?! Kuram ir tik slaidas līnijas, kas ļauj kā zivtiņai ūdenī ieslīdēt zvēra alā un veikli tur darboties? Protams, runa ir par taksi – iecienīto, pārbaudīto, uzticamo alu suni.
EKIPĒJUMS. Par “Kahles” optikām Latvijā daudzi pasmīkņās, sak, ko nepazīstam, tas mums nepatīk, jo austriešu ražojumu mūsu medniekam reti kad var ieraudzīt uz plintes. “Kahles” stāsts šoreiz ir ar atskaņām no aktīvās atpūtas izstādes IWA, kas notika marta vidū Nirnbergā, Vācijā. “Kahles” stendā bija izstādīta pavisam veca plinte nu jau ar praktiski nopuvušu laidi un sarūsējušu optiku. Fonā kalnu ainava ar šo pašu karabīni, kas atstutēta pret klinti. Redzot interesi, stenda saimnieki izstāstīja, ka kāds mednieks šo plinti pazaudēja un to pēc gandrīz trīsdesmit gadiem atkal atrada. Ja “Steyr-Mannlicher” laidei trīs gadu desmiti bija liktenīgi, tad Kahles optika šo laika un dabas stihiju pārbaudījumu bija izturējusi, joprojām esot labā, praktiski ideālā tehniskā stāvoklī. Šis stāsts arī raksturo vienu no pasaulē vecākās optisko tēmēkļu ražotnes produktu kvalitāti ne tikai pirms trīsdesmit gadiem, bet arī šodien.
