Žurnālists Imants Frederiks Ozols: “Pieredzes man nebija nekādas, tikai milzīgas ambīcijas!” 0
Katru trešdienas vakaru pustundu pirms iecienītākā Latvijas Televīzijas ziņu raidījuma “Panorāma” ēterā izskan tās jaunākā māsa “Pasaules panorāma”, kurā žurnālists Imants Frederiks Ozols atskatās uz aizvadītās nedēļas nozīmīgākajiem politiskajiem un ekonomiskajiem notikumiem pasaulē. Žurnālista karjeru sākdams toreizējā “Lauku Avīzē”, viņš nevarēja iedomāties, ka reiz intervēs visaugstākā ranga amatpersonas pasaulē, pateicoties lieliskajām angļu, vācu un franču valodas zināšanām. Kādas svešvalodas vēl viņš apgūst un kāpēc priecājas, ja tiek vienkārši saukts par Frederiku, uzzināsiet šajā intervijā.
Cik, tavuprāt, žurnālistam svarīgs ir viņa vārds? Jo, kad strādāji Latvijas Radio, atceros, mani piesaistīja tieši tas. Ja vēl kādam bija divi vārdi, viņi to neuzsvēra.
Frederiks ir mans vārds, ar kuru tiku kristīts katoļticībā, un ar to sevi identificēju. Imants man tika ielikts par godu manam tēvocim, kurš tāpat kā tēvs Otrā pasaules kara laikā dienēja vācu pusē. Atšķirībā no tēva viņa brālis Latvijā vairs neatgriezās, jo kopā ar vāciešiem kara beigās nonāca Beļģijā. Pēc Staļina nāves, kad tēvs drīkstēja atgriezties mājās no Sibīrijas, viņi viens otru atrada ar Sarkanā Krusta starpniecību. Tā nu es biju Imants Ozols līdz brīdim, kad sāku sevi apzināties kā personību un izraudzījos reliģisko piederību, kas ir mana privātā, ne vecāku izvēle. Nokristījos un kļuvu par Frederiku. Patiesībā man ir vēl trešais – iesvētāmais vārds Dominiks, bet maniem vārdiem vajadzētu būt apgrieztā secībā, sākot ar kristīto. Starp citu, tēvocis, kurš joprojām ir pie labas veselības, mani sauc par Frederiku. Viņa otrais vārds ir Jānis, un tā mēs viens otru varam atšķirt.
Vārds un ticība. Kā tu nonāci pie tās?
Mans tēvs bija luterānis, mamma – pareizticīgā, bet viņas mamma – igauniete no Muhu salas. Tur dzīvojošie vācu apspiestie zemnieki savu dzīvi varēja padarīt vieglāku, pārejot pareizticībā. Pie Dievatziņas es nonācu pats, neietekmējoties no saviem vecākiem. Gāju uz dažādām baznīcām, vēroju, kas tur notiek, jo esmu empīriķis – cilvēks, kurš balstās reālajā pieredzē. Luteriskā baznīca mani pilnīgi neuzrunāja, jo, četras nedēļas pēc kārtas ejot uz Jaunās Ģertrūdes baznīcu, bailes ņēma virsroku – no turienes vēdīja neaprakstāma svešuma sajūta, reāls aukstums (tas bija pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā), turklāt vēl “aukstie” cilvēki, kurus, mērojot ar šīsdienas mērauklu, es sauktu par ziemeļnieciski atturīgiem. Par katoļiem biju dzirdējis visādas runas, tomēr mani iedrošināja klasesbiedrene, un aizgāju viņai līdzi uz katoļu baznīcu. Mani pārsteidza siltums, kas tur tiešā un pārnestā nozīmē mājoja. Simbolu daudzveidība, krāsas, apkārtesošie ļaudis, miera sveiciens sarokojoties vai apkampjoties ar svešiem cilvēkiem dievkalpojumā… Tā izskatījās mana pasaule, kurā katram ir sava vieta, skaidras visas norises. Tomēr galīgā izvēle nenotika uzreiz. Būdams vēl pusaudzis, veicu reliģiju izpēti, lasot filozofiska un teoloģiska satura grāmatas, kurās orientēties palīdzēja bibliotēkas mācība skolā, ko pasniedza Nacionālās bibiotēkas darbiniece, ierādot darbu ar kartīšu katalogiem, jo tolaik internets Latvijā spēra tikai pirmos soļus. Toreiz Austrumu baznīcas mani neaizrāva, interese par tām nāca krietni vēlāk.
Kā atnāca darbs žurnālistikā?
Interesanti, ka pirmās iemaņas žurnālistikā apguvu, neilgu laiku strādājot “Lauku Avīzē”. Mans tēvs bija zemnieks Tukuma pusē, un tolaik abonēt un lasīt “Lauku Avīzi” bija goda lieta. Izlasījis uzsaukumu jauniešiem, par spīti mammas skepsei, aizsūtīju savu rakstu avīzei. Tad iejaucās gadījums (tā var notikt tikai tad, ja ļoti centies). Kad vairs atbildi negaidīju, man piezvanīja no laikraksta un palūdza tajā pašā dienā atspoguļot stipendiju pasniegšanas ceremoniju ASV vēstniecībā, apsolot atsūtīt fotogrāfu. Liktenīgi, nez kādēļ tieši todien virs T krekla biju uzvilcis žaketi, jo darbs “Statoil” degvielas uzpildes stacijā tādu dreskodu neprasīja.
Vairs nebija laika braukt no Dzirciema uz mājām Juglā pārģērbties. Tā nu aizgāju uz smalko pasākumu pa taisno pēc nakts maiņas.
Pēc kādiem principiem veidot reportāžu nebija ne jausmas, bet laikam nostrādāja intuīcija. Pats trakākais, ka galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš manu rakstu bija uzteicis kā paraugu, ar kādu degsmi vajag strādāt, turklāt saņēmu tiem laikiem (90. gadu beigas) lielu honorāru – vairāk nekā divdesmit latus.
Pēc tam sekoja darbs “Jaunajā Avīzē”, no kuras mani negribēja laist prom, taču dāņu projekta ietvaros biju nolēmis doties uz Āfriku, lai palīdzētu tur slimnīcās. Par laimi, neaizbraucu, bet nonācu TV5, kura tā pa īstam vēl nebija sākusi darboties. Pieredzes nekādas, tikai milzīgas ambīcijas strādāt televīzijā, kas iepatikās TV5 veidotājai Guntai Līdakai.
Pašlaik tu veido raidījumu “Pasaules panorāma” LTV1, tiecies ar augsta ranga ārvalstu amatpersonām, intervējot viņus par dažādām ārpolitikas tēmām. Ar skolā gūtām angļu valodas zināšanām diezin vai bija pietiekami, lai sasniegtu tādu valodas līmeni, kāds nepieciešams šim darbam.
Ja godīgi, neskaitot krievu valodu, mana pirmā svešvaloda ir spāņu valoda, ko man par velti mācīja bibliotekāre, no kuras ņēmu nopietnas grāmatas pretim skolai esošajā bibliotēkā (jau mazotnē man nepatika lasīt bērnu grāmatas, izņemot pasakas). Spāņu valodu joprojām neesmu iemācījies, taču domāju savas dzīves laikā to vēl izdarīt. Savukārt manā Juglas vidusskolā (toreiz tā bija Kurta Bartela Rīgas 39. vsk.) angļu valodas pasniedzēji mainījās burtiski pa mēnešiem, jo pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā šīs valodas pratēji bija ļoti pieprasīti arī daudz labāk apmaksātās jomās. Katram mācīšanā bija sava pieeja, un es no viņiem centos paņemt cilvēciskās īpašības, līdzināties viņu valodas prasmei. Atceros, īsu brīdi mums bija patiešām laba angļu valodas skolotāja, pie kuras apmaiņas programmā atbrauca amerikāņu ģimene no Losandželosas. Viņiem bija divi puikas, kurus man kopā ar klasesbiedreni uzdeva izklaidēt.
Tas bija briesmīgi! Mēs bijām apkrāvušies ar vārdnīcām, katru otro vārdu tajās meklējot, bet neko lāgā tāpat nevarējām pateikt, un amerikāņi par mums smējās.
Viņi smējās arī par viskautko citu, jo mēs jau tolaik vēl bijām eksotiski “sovjeti”. Tas mani ļoti aizvainoja, tāpēc stingri apņēmos, ka vairs nevienam neļaušu smieties par lietām, kas ir labojamas, proti, valodu. Pilnīgi neticamā veidā dabūju kasetes ar profesionāliem amerikāņu valodas nodarbību ierakstiem, no kuriem pilnveidojos. Skolā man ļoti patika un padevās angļu valodas tehniskā tulkošana, tādēļ turpmāk problēmu nebija, un es pat ieguvu maģistra grādu angļu filoloģijā.
Vai tu esi tulkojis arī daiļdarbus?
Nē. Bet kādreiz es tulkošu no persiešu valodas. Doma par kādas eksotiskās valodas iemācīšanos manī snauda līdz brīdim, kad sāku strādāt Latvijas Radio. Tas laiks sakrita ar satraucošajiem notikumiem Tuvajos Austrumos, radās vēlme iegūt informāciju no avotiem oriģinālvalodā. Mans pirmais arābu valodas skolotājs bija tagadējais Saeimas deputāts Hosams Abu Meri. Toreiz arābu valodu neiemācījos, bet pavisam nesen – 2015. gadā – iestājos Latvijas Universitātes Orientālistikas studiju programmā. Izrādījās, ka arī tur ir problēmas ar arābu valodas pasniedzējiem, taču satiku ļoti labu persiešu valodas pasniedzēju Birutu Jēgeri, kura, starp citu strādā “Latvijas Avīzē”. Persiešu valodā tiek izmantots arābu alfabēts, rakstot arābu burtiem, un nu es to zinu labāk nekā arābu valodu. Padomju laikos, būdams četrus piecus gadus vecs puika, braucu pārpildītā vilcienā Rīga – Tukums un ieraudzīju kādu elegantu kundzi cēli lasām grāmatu no otra gala. Man uzreiz bija skaidrs, ka tā ir neparasta grāmata, jo tajā bija gan melni, gan sarkani burti. Šī drūmajā vilcienā redzētā epizode spilgti iespiedusies atmiņā uz visu mūžu.
Veidojot “Pasaules panorāmu”, tev bijušas neskaitāmas tikšanās ar ievērojamiem cilvēkiem. Kuru no tām tu gribētu izcelt?
Nevienu, jo es nevērtēju cilvēkus pēc amatiem. Mums sabiedrībā nav priekšrakstu, kā izturēties pret augstām amatpersonām. Tas vairāk notiek intuitīvi. Es ļoti cienīju eksprezidenti Vairu Vīķi- Freibergu, un kādā ārzemju braucienā, kad viņa šķērsoja telpas, kurās strādāju, nolēmu piecelties kājās. Manam piemēram sekoja arī citi klātesošie, jo tā bija prezidente! Kad Rīgā ieradās NATO ģenerālsekretārs Rasmusens, tikt pie sarunas bija ļoti sarežģīti. Visi mediju pārstāvji no Baltijas bija satraukušies par niecīgo sarunai atvēlēto laiku, bet, tā kā igauņi atteicās, man intervijai atlika divreiz vairāk laika – vairāk nekā trīs minūtes.
Tik maz?
Nu baltiešiem vairāk nepienācās, jo pirms tam ģenerālsekretāram bija diezgan ilga saruna ar “Sky News”.
Savukārt ar savu enerģiju un pārliecību par to, ko viņa dara, mani pārsteidza Sāra Čeiza – cilvēks, kurš cīnās ar korupciju valstīs, kurām palīdz ASV, tostarp Āfrikā.
Mums bija tik daudz kopīga, ko pārrunāt, ka labu laiku turpinājām sarunu arī pēc pagarās intervijas beigām, jo esmu strādājis Kongo un mazliet pārzinu situāciju Melnajā kontinentā.
Tava prognoze, kā šajā gadā attīstīsies politiskie procesi pasaulē?
Politikā nevar izmantot ekonomikā ierastās prognozēšanas metodes. Šeit runa ir par cilvēkiem, viņu psiholoģiju. Vienalga, kāda likumība politikas zinātnē būs atrasta, tā var nestrādāt, jo viss patiesībā ir atkarīgs no cilvēkiem, viņu lēmumiem, instinktiem, bailēm un nodomiem. Bet, manā skatījumā, pieaugs nacionālais egoisms, panākto vienošanos atcelšana. Tādēļ mazām valstīm, tādām kā Latvija, jābūt ļoti izmanīgām diplomātijā. Manuprāt, ir pienācis brīdis, kad ar vienu Ārlietu ministriju vairs nevar nosegt visu ārpolitisko jomu. Domāju, mums priekšā jautājums, kā sadzīvot ar Krieviju. Pieaugs Indijas loma nākotnes pasaulē, vēl būs interesanti vērot situācijas attīstību Irānā.
Pieturzīmes
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez ūdens un lūgšanām.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Es esmu Frederiks.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas, ka es spēju atgriezties un palikt žurnālistikā.
Labākā izklaide?
Puaro un misis Mārplas līmeņa detektīvfilmu skatīšanās un darbs ar arābu alfabētu.
