Žurnālists Dāvis Valdnieks atgriezies TV ekrānos: par drosmi pajautāt 2
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Televīzijas ēterā atgriezies kādreizējais “Rīta Panorāmas” vadītājs Dāvis Valdnieks – kanālā “ReTV” viņš turpmāk vadīs jaunu raidījumu “Intervija tumsā”. Raidījuma viesiem, Latvijā pazīstamām personībām, nāksies atbildēt arī uz neērtiem jautājumiem, par kuriem drosme runāt atklāti ir tikai tumsā. Par dzīvi pēc “Rīta panorāmas”, par drosmi uzdot jautājumus un pandēmijas laika darbakārtību “LA” atklāti stāsta pats Dāvis.
Pēc negaidītās aiziešanas no “Rīta panorāmas” šķita, ka Dāvis Valdnieks mazliet pazudis, bet tā īsti nav. Pastāstiet, kas noticis šajā laikā?
Cenšos no Latvijas mediju aprites pilnībā nenozust, jo darbs kadrā un televīzijā man ļoti patīk. Pēc “Rīta panorāmas” biju saguris, sapratu, ka ir laiks sevi radoši attīstīt tālāk. Šobrīd vairāk darbojos aizkadrā – veidoju televīzijas šovus, raidījumus. Pirms Covid laika pat iznāca mazliet paceļot ar televīziju saistītos projektos – biju Gruzijā, Armēnijā, Ukrainā un Moldovā, arī Marokā, bet tad visi projekti, kas saistīti ar došanos ārpus valsts robežām, protams, apstājās. Karantīnas laikā vairāk ir darbs pie datora, mājās. Lielā mērā esmu Valmieras pusē, tēta mājās – te ir daudz pļaušanas darbu, jāravē dobes. Galvenais saimnieks, te, protams, ir tētis – es esmu vairāk līdzstrādnieka lomā. Covid laikā ir ļoti labi te būt – pilnīgi prom no civilizācijas, uz darbiem izbraucu reizi nedēļā, lai gan pēdējā laikā atgriežos darba ritmā arvien regulārāk.
Internetā atrodami video ar zīmolu “Dāvis testē”, kuros esat redzams dažādos auto. Uz jums arī attiecas magnētiskā kombinācija – vīrietis un automašīna?
“Dāvis testē” ir mans auto videoblogs – tāds neizdzīvotais sapnis, kuru es jau trešo gadu mēģinu attīstīt. Kad vien ir kāds laiciņš, mēģinu tam pieslēgties. Šī gan drīzāk ir tāda brīvā laika sirdslieta. Jā, man patīk tehnika, bet galvenais – mašīna man ir tāda kā meditācijas kapsula. Ja man ir labs auto, tad šajā metāla čaulā izbaudu braukšanas procesu – klausos mūziku vai esmu klusumā, domāju savas domas.
Varu noslēpties tajos brīžos, kad nejūtos tik forši, varu būt pārmēru priecīgs brīžos, kad tāds patiešām esmu. Tā ir brīvības sajūta.
Iespējams, klišejiska – kaut kas līdzīgs tai, par ko domā astoņpadsmitgadnieki, kad liek tiesības. Starp citu, es pats esmu viens no tiem, kas autovadītāja tiesības ieguva uzreiz, līdzko tas bija iespējams. Valsts teorētisko eksāmenu nokārtoju tieši 18. dzimšanas dienā, uzreiz pēc tam kārtoju arī braukšanas eksāmenu. Jāatzīstas, tas izdevās tikai otrajā reizē, par ko biju tik dusmīgs, ka triecu pret zemi telefonu un to sasitu.
Temperaments iespaido arī braukšanas stilu?
Atzīstos, man patīk braukt ātri, regulāri maksāju sodus, tie gan nav lieli, jo nepārsniedzu daudz. Protams, es ar to nelepojos un jūtu, ka ar gadiem kļūstu prātīgāks. Tagad blakus sēž arī mazais Rūdolfs (3), un tas liek ievērot pavisam citu režīmu.
Jādomā, dēls ieviesis izmaiņas ne tikai braukšanas režīmā?
Viena no šī ārkārtējā laika labajām lietām – ļoti daudz laika pavadu kopā ar dēlu. Tas ir pats labākais – redzēt to mazo sejiņu no rīta, redzēt viņa dienas gaitas, redzēt to, kā viņš aug. Pie lauku mājas koku pudurī, kur vētrā bija izgāzti koki, ar motorzāģi izzāģēju zarus un izveidoju puikam ceļu starp baļķiem – iznācis dabisks atrakciju parks. Tur mēs pavadām daudz laika. Protams, kopā darāmas arī pavisam tradicionālas lietas – smilšu kaste un “Lego”. Auto braukšana ir mūsu kopīgs prieks – viņš jau zina, ka, stūri griežot, mašīna klausa. Man pašam tētis autobraucēja iemaņas mācīja agri, es cenšos darīt tāpat. Katrā ziņā šis vecums ir ļoti interesants – bērns visu grib izmēģināt, pataustīt, pajautāt. Mēģinu ar viņu runāt kā ar pieaugušo, jo, manuprāt, bērns ir pelnījis cieņu kā līdzvērtīgs cilvēks. Man šķiet, tam ir rezultāts – viņš jūtas uzklausīts un tiesīgs paust pats savu viedokli.
Nav nožēlas, ka “Rīta panorāmas” laiks aiz muguras?
Kopumā jūtos lielā komfortā ar to, ka nedaru tieši to pašu, ko darīju. Man tagad ir iespēja sevi pilnvērtīgi attīstīt citā mediju virzienā. Es apzinos, ka aizgāju no kaut kā liela, no jaukiem kolēģiem. Bet visam savs laiks. Kadrs vairāk pietrūkst tā patīkamā satraukuma dēļ, esot tiešajā ēterā – būšana notikumu centrā, piemēram, lielajās svētku tiešraidēs. Tomēr esmu absolūti laimīgs tādēļ, ka man vairs nav jāceļas tik agri. Ilgākā laika nogrieznī jūtu, ka manī vairs nav miegaina cilvēka rīta neapmierinātības. Esmu mazāk īgns.
Nevaru iedomāties, kur aiz šī smaida slēpjas īgnums!
To īgnumu un kašķīgumu reizēm iznāk aiznest mājās – tas ir darba blakusefekts, par ko daudzi nemaz nezina. Tad to dabū baudīt mīļā sieva un dēls vai tētis, ja viņš ir tuvumā. Arī brālis, ar ko strādājam kopā otrā darbā.
Šis ir īstais brīdis pastāstīt par otru darbu.
Jau “Rīta panorāmas” laikos darbojos producentu kompānijā “Brīvdienas”, kurā veidojam televīzijas raidījumus. To savulaik izveidoja mans brālis (Kristaps Valdnieks. – A. K.) kopā ar kolēģi Sandiju Miezīti. Pirms četriem gadiem sāku tur strādāt, un nu šis otrais darbs kļuvis par pirmo ar pilna laika slodzi.
Tur esmu gan raidījumu producents, gan redaktors, reizēm arī tekstu autors, reizēm – vienkārši šoferis, jo mums nav simts asistentu. Reizēm arī traukus mazgāju birojā.
Katram no mums te aizbildnībā ir savs šovs. Manējais aizvadītajā sezonā bija “Slavenības bez filtra”. Šobrīd svētku sajūta, nofilmējām 60 sērijas, tikko bija pēdējā – noslēgums. Šis šovs bija viens no maniem pēdējā laika izaicinājumiem.
Nu Dāvis pats atkal atgriežas kadrā, taču – tumsas aizsegā? Kas īsti notiks jaunajā raidījumā?
Doma par interviju raidījumu bija jau kādu laiku, un turpat līdzās bija arī doma, ka es varētu būt šā raidījuma vadītājs. Aicinām sabiedrībā labi zināmus cilvēkus, un viņi sniedz atbildes uz tādiem jautājumiem, kurus citos Latvijas medijos jautājumu tiešums nav ļāvis uzdot. Tādus, ko intervējamiem, iespējams, ir kauns dzirdēt, bet intervētājam – cilvēcīgi neērti uzdot. Ļoti tiešus, atklātus, reizēm privātus, reizēm nepatīkamus. Lai man būtu vieglāk šos jautājumus uzdot un cilvēkiem – vieglāk uz tiem atbildēt, daļu jautājumu es uzdodu tumsā. Mēs to filmējam ar infrasarkanajām kamerām. Iznāk tā – tajā brīdī skatītāji redz visu, bet mēs – neko.
Tiešraides intervijas “Rīta panorāmā” un intervijas tumsā – divi dažādi formāti?
Kolēģi pēc pirmās intervijas teica – tu intervē tā, it kā tu būtu tiešraidē, kad dažās minūtēs jādabū no cilvēka ārā esence. Mēģināju mācīties un pielāgot savu intervēšanas stilu. Domāju, man joprojām ir, kur augt. Šoreiz strādājam skrupulozāk, montējam. Mums ir svarīgi gan piesaistīt skatītāju televīzijā, gan “Brīvdienu” “Youtube” kanālā, ko skatās gados pavisam jaunā auditorija, kura saturu patērē tikai internetā.
Nevairīsities no dažādām tēmām, tostarp arī no politikas?
Jā, starp viesiem būs arī politiķi. Ir jau ierakstīta intervija ar politiķi Mārtiņu Bondaru, ar kuru runājām arī par Krājbankas lietām. Pavisam atklāti jautāju Mārtiņam Bondaram – vai viņam ir kauns to cilvēku priekšā, kuri zaudēja naudu Krājbankas krīzē. Tāpat pajautāju, kādas ir viņa attiecības ar Maestro Raimondu Paulu, kurš, kā zinām, Krājbankas bankrotā zaudēja teju miljonu eiro.
Uz nebijušu atklātību savus viesus jaunā raidījumā aicina arī Armands Tripāns. Esat savā starpā sadalījuši viesus un tēmas? Viņš gan līdz šim aicinājis tikai vīriešus.
Pāris epizožu esmu redzējis, man tīri labi patīk. Bijušais kolēģis Armands Tripāns ir liels malacis, intervijas gan izskatās, gan izklausās kvalitatīvi. Neko sarunājuši gan neesam. Ceru, ka būsim mazliet cits žanrs ar citu šova elementu.
Ja uzdod kutelīgus jautājumus citiem, jābūt gatavam, ka tādus varētu uzdot tev pašam. Kas ir tas, ko pats varētu stāstīt tikai tumsā?
Skaidrs, ka katram ir daļa no dzīves, ko gribētos pasargāt. Droši vien es negribētu stāstīt par privāto dzīvi, šajā ziņā esmu gana rezervēts. Bet, jādomā, katram no mums varētu atrast kādu dzīves epizodi, ar ko mēs nelepojamies – gandrīz katrs reizi mūžā ir bijis piedzēries vai pārsniedzis ātrumu, gandrīz katrs vismaz reizi ir rupji nolamājies, mums visiem ir kaut kādas nebūšanas mājās, esam dusmīgi no rītiem un tad, kad esam izsalkuši. Galu galā, ja zini, ka tumsā nekas neslēpjas, no tās arī vairs nav bail. Atceros, kā pats bērnībā pārvarēju pamatīgas bailes no tumsas. Ar tēti saderējām, ka viņš atmetīs pīpēšanu – man tā tik briesmīgi nepatika, ka ar skoču mēdzu aizlīmēt cigarešu paciņas – bet es saņemšos un iešu gulēt savā istabā. Viņš nepīpē jau vairākus gadu desmitus, bet es mierīgi guļu tumsā. Arī tad, ja esmu viens.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Atklāts. Noslēpumains. Pretrunīgs.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez sausmaizēm.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Skatītāju atzinība.
Labākā izklaide?
Seriāls kopā ar ģimeni. Sveiciens Latvijas Televīzijai, šobrīd skatāmies “Miesassargu”.
