Žurnālists Aidis Tomsons: “Ticība neatceļ kritisko domāšanu!” 2
Aidis Tomsons jau daudzus gadus ir Latvijas Radio diskusiju raidījuma “Krustpunktā” balss, kurš jautājumu krustugunīs licis pasvīst ne vienai vien amatpersonai un šaubīgu darījumu veicējam. Reizē viņš ar smaidu un trāpīga zibensnovedēja vieglumu “brīvajā mikrofonā” negāciju viļņus novirza atbilstošās sliedēs. Šobrīd “Krustpunktā” ir ne tikai klausāms, bet arī skatāms dažādās interneta platformās, bet Aidis pasmaida – tas tomēr ir un paliek radio, kur viss notiek bez grima kārtas. Pandēmijas laikā, kad informācija kļūst par neaizstājamu sabiedrības organizēšanas instrumentu, saruna ar pieredzējušo žurnālistu par viņa misijas apziņu un lomu neziņas apstākļos, spēkošanos ar viltus ziņu epidēmiju, arī par ticību, kas jālieto saprātīgi.
Izsvērta informācija un līdz ar to arī kvalitatīvu mediju veikums šobrīd ir vairāk pieprasīts nekā jebkad. Jūtat to savā ikdienā?
Jāatzīst, ka manā ikdienā tas būtiski neatspoguļojas. Mans raidījums ir tajās pašās dienās un tajā pašā apmērā un ēterā kā līdz šim. Forma, kā mēs to īstenojam, protams, ir citāda. Bet teikt, ka man būtu vairāk darba, nevaru. Iespējams, ja es strādātu ziņu dienestā, man būtu pavisam cits priekšstats par notiekošo.
Šķiet, visu jomu žurnālisti šobrīd kļuvuši par pandēmijas ziņnešiem. Piekrītat?
Protams, mediji nevar nereaģēt uz to, kas ir tā brīža aktualitātes. Visa pārējā dzīve šobrīd patiešām ir vai nu apstājusies, vai ļoti būtiski pašreizējo notikumu ietekmēta, gribi vai negribi. Varbūt tagad, pēdējā nedēļā, ir sajūta, ka mums, Latvijā, paldies Dievam, ir stabila situācija. Vismaz sliktāk nekļūst, varbūt pat ir labāk, nekā esam cerējuši. Tad jau arī parādās raidījumos citas tēmas, par ko runājam. Es gan domāju, ka ikdienas skatītājs izvēlas, cik daudz laika veltīt ziņām, cik – citam saturam.
Teicāt, ka “Krustpunktā” atnācāt no pētnieciskās žurnālistikas. Apzināts solis?
Mani toreiz uzrunāja mana toreizējā direktore, vaicājot, vai negribu pievērsties šai žurnālistikas sfērai. Ar pētniecisko žurnālistiku biju nodarbojies jau četrus gadus un mazliet jutos izsmelts stresa dēļ. Tas darbs ir diezgan pagrūts. Tas ir arī dārgs produkts no darba devēja viedokļa. Ņemot vērā to, ka Latvijā žurnālistika ilgi bijusi finanšu badā, to ir grūti atļauties. Darba devējs, izšķiroties par to, kur ietaupīt naudu, nereti atsakās tieši no pētnieciskās žurnālistikas. Radio šobrīd arī mēģina veidot jaunu projektu, vēl ir jāiestrādājas, bet prieks, ka process ir atsācies. Ir arī “Re:Baltica” projekts, kas, pateicoties Ingas Spriņģes ilgstošai idejas realizācijai, piesaistot ārzemju finansējumu un projektu naudu, dara to, ko atsevišķi mediji reizēm nevar atļauties.
Pats toreiz vienā brīdī secināju, ka man vajadzētu atpūsties. Kad mani uzaicināja veidot raidījumu “Krustpunktā”, jau bija pārcēlies uz dienas vidu un pieņēmis diskusiju formātu. Tas kļuva garāks, attīstījās, piemēram, “uzsūca” brīvo mikrofonu, pārņemot to no Kārļa Streipa.
Vienā no nesenajiem raidījumiem, citējot ANO ģenerālsekretāru, trāpīgi pieminējāt dezinformācijas epidēmiju līdzās pandēmijai. Kādēļ viltus ziņas un sazvērestības teorijas arī pie mums krīt tik auglīgā augsnē?
Man šķiet, pirmkārt, ka mums ir grūti pieņemt un aptvert, cik ļoti atšķirīgi mēs domājam. Arī man visu laiku nākas sev mācīt palūkoties uz notikumiem no dažādiem skatpunktiem. Mēs katrs esam savā noteiktā informācijas laukā, un ir grūti aptvert un pat uzrunāt cilvēkus, kuri domā krietni atšķirīgākās kategorijās nekā es. Otrkārt, šī ir neuzticēšanās pati par sevi jebkādai informācijai, un tas, iespējams, veidojies vēsturiski. Varbūt tā ir tīri cilvēciska īpašība, kad mums šķiet, nu nevar būt tik vienkārši, gan jau kāds kaut ko manipulē, slēpj patiesību. Un kāds to noteikti izmanto, strādā uz to.
Viltus ziņu sēšana var būt gan peļņas avots, gan tas var tikt darīts aiz pārliecības. Tiem, kas šīs ziņas izplata tālāk, tās noteikti ir pārliecības avots.
Ticība pati par sevi ir kaut kas ļoti stiprs. Mēs to redzam reliģijā – ticība ir pietiekami stiprs ierocis, lai to varētu izmantot, ietekmēt cilvēkus un, kā to pierādījusi vēsture, pat nogalināt pārliecības dēļ.
Un tomēr jūs dodat vaļu cilvēkiem paust savu sakāmo brīvajā mikrofonā un ar diplomāta izmaņu tiekat galā ar tiem, kuriem “viss ir slikti”.
Paldies par komplimentu. Tie ļaudis, kas zvana uz brīvo mikrofonu, arī ir tikai viena daļa no visiem. Sociālajos tīklos mēs redzam vēl krietni raibāku ainu nekā radio. Tie, kas vēl zvana uz radio, kas klausās un vispār kaut kādā apjomā patērē kvalitatīvus medijus, viņiem domāšana ir mazliet citāda nekā tiem, kas saka – nē, mēs neticam nevienam, mēs televīziju neskatāmies, radio neklausāmies un avīzes nelasām, jo mēs paši zinām.
Domas dalās par to, vai jebkuram viedoklim ir tiesības izskanēt publiski. Piemēram, nesenais gadījums, atlaižot raidījuma “Saknes debesīs” vadītāju, liecināja, ka tika pārkāpta kāda robeža.
Esmu domājis par šo cilvēku, mazliet pazīstu viņu kā pasniedzēju, ne kā raidījuma vadītāju. Gudrs, erudīts, saprātīgs un domājošs cilvēks. Šī ir situācija, kurā es ne tikai baidos nosodīt, bet baidos, ka es arī šad tad šādi iekrītu – tie ir gadījumi, kad kaut ko pasaku un pēc tam nodomāju – ārprāts, vai tad es nevarēju mazliet apdomāt un pateikt citādi savu domu. Viņš iekrita ļoti smagi. Cilvēkam ēterā ir jārēķinās, ka ir risks šad tad kaut ko nejauši izspļaut. Es apzinos, ka visu laiku riskēju.
Diezgan uzkrītoši, ka pēdējā mēneša laikā daļa ticīgo parādījuši sevi nepievilcīgā gaismā, piemēram, ticības aizsegā neievērojot ierobežojumus. Vai krīzes laiks nav cēlis gaismā to, ka ticība un kritiska domāšana pie mums mēdz neiet roku rokā?
Droši vien ticīgie ir tādi pati sabiedrības daļa kā neticīgie, tikai šie ļaudis ir nonākuši pie domas, ka bez materiālistiskā dzīvē ir kaut kas vēl. Bet mēs visi esam cilvēki, tostarp ticīgi, kuri ir tikpat dīvaini cilvēki kā visi pārējie. Kā jau teicu – ticība pati par sevi ir diezgan bīstams ierocis. Vēl viena lieta, ko, man šķiet, ticīgajiem ir grūti pieņemt – šaubas ir viena liela svētība reizēm, un šaubīties par savu ticību nav slikti. Tās liek pārvērtēt daudz ko – pietiekami daudz ticības vārdā ir darītas muļķības. Šie ierobežojumu neievērotāji, daļa no kristiešiem, jo par citām ticībām es nevaru runāt, varbūt iet uz baznīcu, varbūt ļaujas emocionālam piedzīvojumam, kad runā mācītājs, jo tajā mirklī viņš kļūst par skolotāju, kurā viņi ieklausās un kuram ļoti uzticas.
Bet man ir sajūta, ka viņi paši nedz lasa Bībeli, nedz veido kritisko domāšanu.
Kritiski domāt vajag ne tikai medijiem, tas vajadzīgs arī ticības lietās. Piemēram, Bībele – tā ir ārkārtīgi strikta šajā ziņā. Vecajā Derībā, kas faktiski ir ebreju vēsture, sākumā ir baušļi jeb likumi, kas ir doti ebrejiem no Dieva un no Mozus. Tajā arī milzīgi liela sadaļa, nodaļa pēc nodaļas, ir atvēlēta higiēnas un veselības jautājumiem. Tur ir atrodami ļoti strikti karantīnas nosacījumi, jo tajā laikā bija izplatīta spitālība. Dievs saka, ja ir slimnieks, tad viņš ir jāizolē. Kā kristieši nonāk pie idejas, ka Dievam šis nav svarīgi? Nevaru īsti saprast. Šis ir brīdis, kad ticība kļūst nekritiska.
Interesanti, ka zināšanas un ticība nav jāliek viena otrai pretī. Galu galā Dievs dod mums arī prātu, ne tikai emocijas, ticību un garīgu piedzīvojumu. Viņš mums dod intelektu, matemātiskas spējas, viņš mums liek domāt loģiski.
Pēdējo mēnešu notikumu sakarā pārlasāt Svētos Rakstus?
Neslēpšu, ka esmu no tiem, kuram ticības jeb garīgās dzīves jautājumi ir ļoti svarīgi. Tā ir manas ikdienas lielākā sastāvdaļa. Esmu no tiem, kas lasa, klausās, pēta un meklē – es nepaļaujos tikai uz to, ka kāds kaut ko “teica”.
Publiskajā telpā arvien biežāk dzirdama doma, ka no šīs situācijas mēs daudz mācīsimies. Piemēram, taupīgāk dzīvot, nedzīties pēc mantām. Jūs tam ticat?
Es neticu ilgtermiņa mācībai – mēs parasti mācāmies īstermiņā. To ir pierādījusi jebkuru notikumu vēsture. Kādu brīdi kādi notikumi mūs ietekmē, varbūt kādu brīdi pavada, bet pēc kāda laika dzīve atgriežas savās sliedēs, un tā būs arī šoreiz. Būs vēl citas krīzes – ne tikai pandēmija. Manuprāt, visur ir jāsaglabā normāls līdzsvars. Paņemam līdzi to, ko varam paņemt, bet ir skaidrs, ka arī pēc šiem notikumiem cilvēki gribēs ceļot, gribēs tērēt un pelnīt naudu, gribēs dzīvot labāk. Domāju, viss ies tā, kā tam jāiet, un tas nav slikti. Skaidrs, ka ārkārtējā situācijā nevarēsim pavadīt ilgu laiku – kādā brīdī cilvēkiem būs vienkārši jāiet un jāpelna nauda. Labais būtu tas, ka mēs varētu no šī visa paņemt kaut ko derīgu – secināt, ka te ir savs labums un sava garša, ka šis ir tas brīdis, kurā tu vari apstāties savā skrējienā. Atrast to līdzsvaru – savs brīdis skriet, savs apstāties.
Jums arī kaut kādā ziņā ir nācies apstāties? Kā izturat ierobežojumus?
Manā gadījumā maz kas mainās. Jau pirms šīs krīzes daudzus gadus esmu domājis par līdzsvaru dzīvē. Man savs laiks skriet un apstāties vienmēr bijis, un tajā pašā ritmā esmu to uzturējis arī šajās dienās. Varbūt dažas lietas mainās – tu nevari aizbraukt ciemos vai netiec ceļojumā, nevari vakarā pasēdēt kafejnīcā vai aiziet uz kino. Varbūt tas nav slikti, piemēram, tu vairs netērējies tik daudz. Tādas lietas, protams, nākas pamainīt. Taču ir pietiekami daudz citu lietu, ko var iesākt. Man, piemēram, ir dārzs. Tikko atveda melnzemi, zālīte jāiesēj. Es atrodu sev darāmo, lai būtu interesanti. Kopā ar mani ir ģimene, bērni, nesen mums pievienojās sievas mamma, viņa ir kopjama. Un mans darbs jau arī nav apstājies.
Jūsu jaunā paaudze viegli pārdzīvo šo laiku?
Man pat šķiet, viņiem tīri labi patīk – izskatās, manējie jūtas tīri labi. Varbūt kādam, ja ir viens bērns, ir citādi, bet man viņi ir trīs, kaut ko attālināti uzspēlē viens ar otru, un neko daudz nebēdā.
Nevar nepamanīt jūsu paša optimismu. Arī “Krustpunktā”, īpaši brīvajā mikrofonā to nereti negatīvo līkni, neapmierinātību ar notikumiem, jums izdodas pavirzīt uz augšu. Tas ir tāds paša dabiskais stāvoklis vai apzināti to kultivējat?
Šajā ziņā neko apzināti nedaru. Varbūt ir viena lieta, pie kā, vadot raidījumu, esmu piedomājis – savulaik vairāki klausītāji teica, ka es izklausoties noguris un ka man jāmainot darbs. Biju pārsteigts – es taču nemaz nejūtos noguris, kāpēc tā? Līdz vienu dienu makdonaldā saskrējos ar Rolandu Zagorski, kurš man atzinās, ka ir viens no tiem zvanītājiem. Un viņš tā labi izstāstīja – viena lieta ir tas, kā tu pats jūties, bet cita – kā tu to pasaki un to izpaud. Balsij jābūt enerģiskai. Citādi iznāks, arī tad, ja nejūties noguris, bet runā mierīgi, lēni, iemidzinoši, klausītājam rodas sajūta, ka esi paguris. Toreiz secināju, ka man ir jāpiedomā pie šīs formas. Iznāk, ka reizēm apzināti runāju mazliet enerģiskāk, lai iekšējais sakristu ar ārējo.
Runājot par iekšējo pašizjūtu un ārējo izpausmi – jums šogad tuvojas apaļa jubileja, vai gadu skaits ir arī iekšējā izjūta?
Jā, nudien, būs pusgadsimts! Es apzinos, ka kļūstu vecāks, ir šādas tādas veselības kaites – neesmu vairs nekāds padsmitgadnieks. Tomēr mani absolūti nenomāc doma, ka kļūstu vecs, lai arī pa kādam sirmam matam ir. Apzinos arī to, ka no man dotā laika šajā pasaulē ir palikusi mazākā daļa, bet kāpēc lai tā nebūtu skaistākā?
Trīs vārdi, kas jūs raksturo?
Harmonija. Mācīšanās. Balanss.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez meditācijas. Ik rītu pamostoties dodos ārā uz mežu – meditēt.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Man šis jautājums nešķiet svarīgs – es neveidoju karjeru un nemeklēju sasniegumu punktus.
Labākā izklaide?
Sudoku risināšana.
