Amerikāņu vēsturnieks brīdina mūsdienu sabiedrību ar vēstures pieredzes palīdzību 10
“Mēģini izprast visu pats. Pavadi vairāk laika, lasot garus rakstus. Subsidē pētniecisko žurnālistiku, abonējot drukātos medijus. Apzinies, ka daļa no tā, kas atrodams internetā, domāts, lai tev kaitētu,” šis ir citāts no nule kā iznākušās ievērojamā ASV vēsturnieka Timotija Snaidera grāmatas “Par tirāniju. Divdesmitā gadsimta divdesmit mācības”. Par to, kā pretoties arvien pieaugošajai viltus ziņu izplatībai, Snaiders runāja arī Rīgā, piedaloties grāmatas latviešu tulkojuma atvēršanā Okupācijas muzejā.
ASV Jeilas universitātes profesors Timotijs Snaiders šobrīd ir viens no ievērojamākajiem Rietumu pasaules vēsturniekiem un domātājiem, kas savus darbus velta Eiropas, īpaši Austrumeiropas, vēsturei. Viņa 2010. gadā sarakstītā un arī latviešu valodā izdotā “Asinszemes: Eiropa starp Hitleru un Staļinu” daudzviet atzīta par izcilu. Par savu jaunāko veikumu profesors teic, ka vispirms to domājis ASV publikai, jo pamatā tas ir brīdinājums un pamācība, lai izskaidrotu, kā varēja notikt, ka 20. gadsimtā Eiropā demokrātijas sagruva tirāniju priekšā un kā pilsoņiem rīkoties, lai tas neatkārtotos. Tikai 76 lappuses biezajā, Ievas Lešinskas tulkotajā grāmatā Snaiders sniedz 20 pamācības, kas šobrīd būtu jāievēro ikkatram demokrātiskas valsts pilsonim, lai stiprinātu pilsonisko sabiedrību un savu valsti. Grāmata tapusi mūsdienu pasaules neseno politisko norišu ietekmē, laikā, kad viss tiek relativizēts, kad tiek apgalvots, ka “faktu nav” un vairs nav saprotams, kas patiesība, kas meli. Lūk, daži no īso nodaļu nosaukumiem: “Nepakļaujies jau sākumā”, “Sargies no vienpartijas valsts”, “Tici patiesībai”, “Izpēti”. Autors atgādina, ka demokrātija pati par sevi negarantē sabiedrībai labu un taisnīgu dzīvi. Sabiedrības labā demokrātija darbojas tikai tad, ja katrs tās loceklis individuāli gatavs rīkoties demokrātijas apdraudējuma gadījumā, kandidē uz amatiem, piedalās vēlēšanās, nevis atmet visam ar roku, jo “sistēma ir sabojājusies” un tāpat “iet uz galu”. Vēstures pieredze liecina, ka tādos gadījumos var pavērties ceļš totalitārismam.
Snaidera nolūks ir mēģināt vēstures pieredzi padarīt piemērojamu mūsdienām: “Kā vēsturnieks es zinu, kas var notikt. Ārkārtas situācijās cilvēki mēdz pielietot savas spējas. Kā man rīkoties, ja esmu, sacīsim, ārsts, piemēram, psihiatrs, bet kādu cilvēku uz ielas notriec auto? Es varu viņam palīdzēt, jo esmu apmeklējis medicīnas skolu. Tas ir tas pats, ko es kā vēsturnieks izjūtu attiecībā uz pagātni. Es jūtu, ka ir lietas, kas man ārkārtas brīdī ir jāpasaka un kuras es varu pateikt.” Snaiders atzina, ka brīdināt no pagātnes kļūdu atkārtošanās vairāk tomēr ir Austrumeiropas vēsturnieku tradīcijā. ASV tā nav ierasts.
Uz “Latvijas Avīzes” jautājumu, vai vēstures pieredzē varam atrast ko derīgu mūsdienu viltus ziņu plūsmas neitralizēšanai, grāmatas “Par tirāniju” autors norādīja: “Starp propagandu pagātnē un mūsdienu viltusziņām ir liela atšķirība. Propagandas galvenais uzdevums agrāk bija radīt tēlu un pārliecināt, ka tas ir patiess, uzturēt to spēkā. Mūsdienu viltusziņas būtībā ir absolūti destruktīvas. To uzdevums ir pārliecināt cilvēkus par kaut ko, taču tikai uz mirkli. Jo var gadīties, ka nākamajā dienā jau jāpārliecina par kaut ko pavisam citu. Ilgtermiņā tas nozīmē, ka sabiedrība zaudē virzienu, vērtības, mēs kļūstam apjukuši, nedroši. Mēs vairs neuzticamies viens otram, mēs vairs neticam ziņām, visai sistēmai, politikai. Tas, salīdzinot ar pagātni, ir kas jauns, tādēļ arī viltusziņu apkarošanas taktikai jābūt jaunai. Jūs, protams, varat izveidot sarakstu ar galvenajiem viltusziņu veidiem, taču, manuprāt, vislabākais veids ir ieguldīt līdzekļus izmeklējošajā žurnālistikā.” Snaidera ieskatā, tieši izmeklējošā žurnālistika, reportieru darbs notikumu vietā “ir labākās zāles pret visu tehnoloģiju viltus ziņām”. No tāda viedokļa satraucoši, ka žurnālistu skaits pasaulē samazinās. Īpaši ASV, kur pēdējā laika tendence ir vietējās preses iznīkšana, tas rada problēmas, jo cilvēki vairāk uzticas tiem, kas atrodas līdzās, nekā lielajiem, attālinātajiem medijiem.
“Šī grāmata rakstīta, lai pamudinātu lasītāju darīt vismaz mazas, ikdienišķas lietas. Ikdienas demokrātijā mums ir jāspēj būt nedaudz drosmīgiem. Būt brīvam nenozīmē darīt to, ko dara visi, iet kopā ar pūli. Tas nozīmē sastapties ar negaidītām lietām, visu laiku domāt, kas tu esi, ko tu dari. Tas prasa nedaudz drosmes,” grāmatas atvēršanā atgādināja amerikāņu vēsturnieks.
