Māris Antonevičs: Politiķu mēģinājumi ietekmēt mediju saturu ir sarkanā līnija 21
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Televīzijas reportāžas no Polijas–Baltkrievijas robežas, atspoguļojot Lukašenko režīma apzināti organizēto krīzi, var radīt jautājumus un arī neizpratni. Daudziem radies iespaids, ka liels uzsvars likts uz nelielo kreiso aktīvistu grupu organizētajiem piketiem, kuros tiek pieprasīts, lai Polija atver robežu migrantiem un sniedz viņiem atbalstu.
Tāpat pēdējās reportāžās izteikta bija kļuvusi tieksme parādīt robežpārkāpējus kā nevainīgus upurus, kas negaidīti nokļuvuši šajā nelāgajā situācijā, lai gan lielākajai daļai tā ir apzināta izvēle.
Iežēlināšana, priekšā stumjot bērnus un sievietes, ir sen zināma taktika, kas, starp citu, ļoti bieži izmantota arī Tuvo Austrumu konfliktos. Par to daudz varētu pastāstīt, piemēram, Izraēlas dienestu pārstāvji.
Arī viņiem pastāvīgi jārēķinās, ka pasaulē kreisās ievirzes medijos cīņa pret terorismu tiks atspoguļota kā pārspīlētas un necilvēcīgas darbības, bet viņi pie tā ir pieraduši, eiropieši vēl ne.
Lēmums, ko akcentēt sižetos, protams, ir redakcionāla izvēle, par ko gan jābūt gataviem arī saņemt kritiku. Lielāka problēma par iepriekšminēto ir, kad žurnāliste tiešraidē godīgi atzīst – mūs pašus pie robežas nelaida, tāpēc izmantojam Baltkrievijas un Krievijas mediju materiālus…
Vai arī īpaši izceļ Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzstāšanos, kurā viņš šausminās par Baltkrievijas robežsargu rīcību: “Man vienkārši žēl bērnu. Tur ir mazi bērni, bet, nē, gāž virsū ūdeni un asaru gāzi, granātas met, naktīs gar robežu helikopteri lidinās, tiek ieslēgtas sirēnas.”
Te būtu svarīgi saprast, ka hibrīdkarš notiek ne vien uz robežas, bet arī informatīvajā frontē. Šajā gadījumā Putins un Lukašenko ļoti vēlas, lai Eiropas medijos notikumi uz robežas tiktu atspoguļoti tieši šādā rakursā.
Žurnālisti var iebilst: “Un kāda mums tur daļa, mēs rādām un rādīsim, kā uzskatām par pareizu, lai hibrīdkarā cīnās tie, kam tas ir pienākums.”
Tomēr jāatgādina, ka, tāpat kā militāra konflikta gadījumā visaptverošā valsts aizsardzība paredz visas sabiedrības iesaisti, arī hibrīkarā “malējo” nav.
Vienlaikus šī nav tēma, kas būtu jārisina politiskā līmenī, kā to pašlaik mēģināts pagriezt. Vēl jo vairāk – rīkojot īpašu Saeimas komisijas sēdi, kā to varēja saprast no Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Artusa Kaimiņa ieraksta tviterī.
Politiķu mēģinājumi ietekmēt mediju saturu ir sarkanā līnija, kuru pārkāpjot ir iespēja apšaubīt valsts demokrātijas pamatus. Pats galvenais, ka politiķi paši to labi zina, lieliski saprot, kāds būs šī stāsta turpinājums, un tomēr ik pa laikam mēģina uzkāpt uz šī grābekļa.
Šādos gadījumos ir pavisam citas institūcijas (Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, tagad arī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome), kas var iesaistīties, ja ir nepieciešamība, tāpat ir mediju kritika, sabiedriskās diskusijas. Galu galā arī īpaši, piemēram, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra (“StratCom”) organizēti semināri, kas skaidrotu žurnālistiem, kā izskatās viņu vēstījumi plašākā kontekstā.
Tomēr nevajadzētu laist garām, kas šajā situācijā uzmetušies par lielajiem “mediju brīvības” cīnītājiem un “cenzūras” kritiķiem – tie, kas citos apstākļos būtu pirmie, kuri prasītu sodīt un aizliegt, ja būtu runa par viņu ideoloģiskajām pozīcijām neapmierinošu gadījumu.
Runa ir par apvienību “Attīstībai/Par”. Nupat viena no tās pārstāvēm paziņojusi: “Vēlamies atgādināt – likums nosaka, ka sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi ir brīvi no politiskas iejaukšanās. Politiķu vēlme tos ietekmēt norāda uz izpratnes trūkumu par to, ko nozīmē neatkarīgi sabiedriskie mediji demokrātiskā valstī.”
Cik cēli! Bet ne tik sen – pirms diviem gadiem – šī paša politiskā spēka pārstāvji rakstīja sūdzību Latvijas Mediju ētikas padomei, “paužot sašutumu par “Latvijas Avīzes” žurnālista Egila Līcīša rakstā “Kaujinieciskais zviedru meitietis Grēta nav Grētiņa pie ratiņa” pausto nicinošo attieksmi pret klimata aktīvisti Grētu Tūnbergu”.
Tā esot pavisam cita situācija, joprojām uzstāj “AP” politiķi.
Arī šīs partijas veselības ministra Daniela Pavļuta pamācība interneta portālam “Delfi”, kādas bildes vajag un nevajag likt pie rakstiem par pludmales volejbolu (“… man ir problēma ar vizualizāciju pie raksta. Sievietes ķermeņa priekšmetiskošana un seksualizācija nav veids, kā sporta skaistumu ilustrēt. Varam labāk.”), acīmredzot ir pavisam cita situācija.
Nez kā to dēvē liberālajās aprindās, bet citur to sauc par liekulību.
