Žurnāliste un ētera personība Danuta Juste: “Sapņoju, ka būšu nākamais Tarantīno un nedzīvošu Latvijā…” 1
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Latvijas Televīzijas komandai šajā rudenī pievienojusies žurnāliste un kādreizējā TV3 ziņu korespondente Danuta Juste. Šobrīd Danuta pievērsusies pētnieciskajai žurnālistikai un sper pirmos soļus arī LTV “Nakts ziņu” diktores ampluā, bet aizkadrā audzina mazo meitiņu, pārceļas uz dzīvi Pierīgā un prāto par kāzām – vasarā nospraustais kāzu datums pandēmijas dēļ pārcelts uz nākotni.
Danuta, tavs “Facebook” profila attēls vēsta, ka esi tā dēvētajā “lidmašīnas režīmā” jeb nesasniedzama. Tas saistīts ar pandēmiju vai varbūt ar kļūšanu par mammu?
Šī interneta tapete uzlikta nedaudz pēc meitiņas piedzimšanas, daļēji tiešām ir ar to saistīta. Bet šobrīd ir tāds dzīves posms, kad mēs visi esam nedaudz oflainā, jo bieži netiekamies klātienē.
Par tevi gan tā nevarētu teikt, jo, šķiet, allaž esi notikumu, ziņu virpulī. Vispirms iepazinām tevi kā “TVNET” izklaides rakstu un videosižetu autori, arī kā TV3 korespondenti, bet pavisam nesen esi atgriezusies ēterā jau Latvijas Televīzijas “Nakts ziņu” diktores ampluā. Kā tavs ceļš aizvedis tur, kur esi šobrīd?
“Nakts ziņas” no visa tā, ko šobrīd daru LTV, ir tikai neliela daļa. Ar Latvijas Televīziju komunikāciju sākām jau šā gada sākumā, bet tajā mirklī mums nesalikās kārtis, man vēl bija mazs bērniņš, gribēju pabūt kopā ar viņu ilgāk. Šobrīd, kad atkal satikāmies ar LTV Ziņu dienesta vadību, sapratām, ka es varētu būt viens no cilvēkiem, kas darbojas pētnieciskajā nodaļā. Mans pamatdarbs ir veidot dokumentālas filmas – šobrīd top apjomīga sižetu sērija par svarīgām sociālām tēmām – mūsu uzmanības lokā šobrīd ir mobings, īpaši skolās starp jauniešiem. OECD veiktais pētījums PISA apliecināja, ka Latvijas skolas ir pirmajā vietā tolerancē pret mobingu – Latvijā no tā cieš katrs trešais bērns. Tā kā īsti nevar saprast, kurš ir vājais posms ķēdē, nolēmām runāt par to no visām pusēm: upuru, pāridarītāju, pedagogu un vecāku. Gribam ne tikai pakratīt ar pirkstu, bet arī sniegt noderīgu informāciju, palīdzību cilvēkiem, lai saprastu, kā rīkoties, pie kā vērsties.
Ietekmēt procesus – tas ir iemesls, kādēļ darbojies medijos, lai gan tava izglītība saistīta ar filmu jomu?
Kad Anglijā studēju programmā “Mediji, kultūra un sabiedrība”, likās, ka būšu liela režisore, gribēju veidot filmas. Tas interesēja tik ļoti, ka pēc studijām pat strādāju kafejnīcā Latvijā, lai sapelnītu naudu studijām Amerikā, Losandželosā, kur mācījos “filmmaking” – visu no scenārija rakstīšanas, montēšanas un filmēšanas līdz būšanai aktrises kārtā. Tomēr, kad atgriezos Latvijā, sāku darboties žurnālistikā, un, jāatzīst, šajā laikā arī žurnālistika un ziņas ir kļuvušas par manu lietu – priecājos, ka nu, veidojot pirmo dokumentālo filmu, abas jomas ir organiski salikušās kopā.
Tavs darba lauciņš sākumā bija izklaide. Kā nokļuvi līdz pētnieciskām tēmām?
Soli pa solim. Protams, arī izklaides tēma ir nopietns darbs, bet, jāatzīst, ka savulaik, strādājot “Tvnet”, varēju nosaukt trīs vai četrus ministrus un īsti nezināju, kas notiek Latvijas politikā. Kad mani uzrunāja TV3 Ziņas, nevienam neteicu, ka neesmu bijusi Ministru kabinetā vai Saeimas sēdē. Kad mani sūtīja turp, izlikos, ka viss ir kārtībā, zinu, kas notiek. Tomēr es ātri uzķēru šo lietu – man ļoti patīk mācīties. TV3 bija fantastiska skola. Par katru darbu saņēmu nopietnu atgriezenisko saiti – tika izsvērts katrs teikums, katra satura izvēle. Pēc rudens pārmaiņām TV3 Ziņu dienestā ziņu producente Anita Brauna aicināja veidot jaunu projektu Latvijas Radio – pētniecisku podkāsta raidījumu “Atvērtie faili”, kam iedvesma smelta BBC Radio 4, – un man ļoti iepatikās šī doma. Radio veiktos darbus novērtēja arī televīzijā un sekoja piedāvājums no LTV, ar prieku to pieņēmu, jo televīzijas formāts man ir sirdij tuvāks. Un te nu es esmu.
Būt televīzijas diktorei bijis daudzu mazu meiteņu sapnis.
Es gan vairāk sapņoju par to, ka būšu nākamais Tarantīno un nedzīvošu Latvijā. Sapni par Angliju gan mainīja trīs gadi realitātē tur, kad tu saproti, ka mājas ir mājas – šeit ir tavi mīļie cilvēki, ģimene. Nesen atcerējos, ka tolaik kādā atmiņu kladē sadaļā “sapņu profesija” tomēr biju ierakstījusi – BBC diktore. Savā ziņā tas ir īstenojies – nu filmēju un lasu ziņas. TV3 laikos, kad veidoju tiešraides, bija baltā skaudība pret diktoriem, jo domāju – viņi sēž siltā studijā, tik vien jādara, kā jānolasa priekšā uzrakstīts teksts, bet man – jāmokās, jāatceras viss no galvas. Tagad saprotu, ka tas bija tikai iespaids no malas.
Kad tiku studijā, sapratu, ka tas it nemaz nav vienkāršs uzdevums. Jāsaprot, uz kuru no trim kamerām jāfokusējas, reizē tu spied teksta maiņas pedāli. Ja kāja būs par smagu, teksts aizrullēsies uz priekšu, bet paralēli kāds austiņās mudina – pasmaidi taču!
Pateicoties Ilzei Dobelei un komandai, pirmajā reizē studijā daļa stresa tika aiztaupīta – biju vērojusi viņas darbu, pastrādājām arī individuāli. Protams, kāja gan trīcēja.
Kā pēc darba komercmedijā jūties Latvijas Televīzijā?
Latvijā Televīzijai ir liels spēks. Vienmēr esmu zinājusi, ka LTV ir vieta, uz kuru tiekties. Tas, ko esmu tur sagaidījusi, ir vēl foršāk, nekā biju domājusi. Esmu ārkārtīgi iepriecināta par cilvēkiem – viņi ir tik cilvēcīgi. Jūtu lielu uzticēšanos – svarīgākais, lai ir izdarīts darbs, tas, kā tu to paveic, jau ir tavā ziņā. Tas, manuprāt, ir ļoti progresīvi, šo prasmi novēlētu visiem darba devējiem. Tas atbilst arī manam dzīves moto – “don’t be busy, be productive” (neesi aizņemts, esi produktīvs). Šobrīd man ir iespēja būt produktīvai, nevis visu laiku vājprātīgi aizņemtai.
Kā mazas meitiņas mammai iespēja pašai organizēt savu laiku ir neatsverama?
Jā, ja bērns, piemēram, saslimst, tad varu veltīt laiku viņam un darbu izdarīt tad, kad meitu pieskata mans līgavainis. Audzināšanā piedalāmies abi, tas, protams, arī ļoti atvieglo situāciju.
Tu pieminēji līgavaini – saprotu, pandēmija ieviesusi korekcijas šīs vasaras kāzu plānos?
Jā, mums bija lieli plāni šai vasarai un rudenim, tostarp arī kāzas un ceļojums, bet, par laimi, pārāk tālu ar kāzu plānošanu nebijām tikuši. Es īsti nepārdzīvoju, jo neesmu vienīgā, kam pandēmija atņem kaut kādas iespējas. Turklāt attiecībām ar manu brīnišķīgo vīrieti februārī svinēsim jau 13 gadus, tāpēc esmu visai pārliecināta par mūsu attiecību stabilitāti. Bet paceļot paguvām īsi pirms robežu slēgšanas. Tā kā esam auksto zemju un kalnu cienītāji – kāpt kalnos, snovot –, pirmoreiz paņēmām līdzi arī meitiņu.
Tad var ļaut vaļu citiem vaļaspriekiem – zinu, ka esi motociklu meitene.
Šis vaļasprieks nāk no mana tēva, kurš bija “Vēja brāļu ordeņa” biedrs. Viņam bija milzīga mīlestība pret močiem, to viņš man pielipināja visai agri.
Manā 16. dzimšanas dienā tēvs, par spīti mammas aizliegumam, uzdāvināja manu pirmo moci.
Atceros, skolasbiedri nāca un ziņkārīgi to pētīja. Šo mīlestību man izdevās pielipināt arī līgavainim, tad nu šad tad izbraucam kopā, protams, gribētos vairāk. Pirms nepilna gada tēvs aizgāja mūžībā, un kā piemiņa palika viņa lielais motocikls. Diemžēl tēva lielais kuģis man ir par lielu, bet domājams, pavasarī tā vietā būs manam izmēram piemērots agregāts.
Vai tiesa, ka tava sirdslieta ir arī dejošana?
Lai arī nekad neesmu ar deju nodarbojusies profesionāli, dejošana ir ļoti liela daļa no manas dzīves. Liktenīgi, ka mana mamma un tētis iepazinās dejā. Abi ir bijušie tautas deju ansambļa “Liesma” dejotāji, arī es kā bērns, kas dzimis viņu mīlestībā, kurai deja vienmēr bijusi blakus, dejoju no piecu gadu vecuma. Vispirms “Dzirkstelītē”, pēcāk “Uguntiņā”, kur dejojām pat baletu ar puantēm. “Uguntiņā” nodejoju līdz pat simtgades Dziesmu svētkiem, vēl ar bērniņu puncī piektajā mēnesī. Tad gan pastaliņas un kurpes noliku skapī, gaidu, kad varēs pie tām atgriezties.
Tu esot dejojusi arī Intara Busuļa koncertā – nevis skatītājos, bet uz skatuves?
Mēs, dejotāji, aptuveni pirms septiņiem gadiem organizējām labdarības koncertu, kurā uzaicinājām piedalīties arī dažādus mūziķus – viņi izpildīja savas dziesmas, bet mēs, četri pāri, dejojām pašu horeogrāfijas. Ar Intaru Busuli izveidojās īpaša saikne. Pēc koncerta viņš pienāca klāt un vienkārši pateica – vasarā ir tūre, brauksiet līdzi? Nebija divu domu! Apceļojām Latviju, un dejoju līdz šim lielākajai publikai – “Rīgai 800” svētkos 11. novembra krastmalā.
Dejošana noteikti pieradinājusi pie fiziskas formas uzturēšanas?
Tā kā esam pārcēlušies no Rīgas uz dzīvi Ādažos, fizisko formu uzturu skrējienos un peldēs kopā ar mūsu mājas mīluli, Kane korso šķirnes suni Oziju. Tiesa, šis suns nav piemērots gariem skrējieniem, beigu beigās mēle pār plecu ir viņam!
Kāda ir vīzija, kā redzi sevi tuvākā un tālākā nākotnē?
Pēc kāda laika ceru, ka veidošu vēl kādu filmu jau ar nostiprinātu pašas rokrakstu. Šobrīd vēl esmu jauniņā šajā jomā. Reizē šajā pandēmijas laikā redzu, ka cilvēki mainās, pielāgojas, mēģina paši kaut ko radīt un darīt. Man gan nav uzņēmējas gēna, tomēr iespēja kaut ko radīt pašai mani ārkārtīgi fascinē, ir dažas idejas, ko, ceru, izdosies īstenot. Galvenais, nepārspīlēt darbos. Labāk mazāk, bet kvalitatīvāk.
–––
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Dzelžaina mērķtiecība. Atklātība pret sevi un citiem. Cilvēcīgums.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez sava bērna.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Pirmais “Atvērto failu” raidījums par trekno gadu hipotekārajiem kredītiem un Arņa Medņa spēcīgais stāsts par to, kur tie viņu noveduši.
Labākā izklaide?
Izbrauciens ar moci kopā ar līgavaini Tomu, vislabāk – bez noteikta galamērķa.
