Žurnāliste Līga Puriņa: man patīk paraudzīties zem virskārtas 0
Latvijas Televīzijā skatāma piecu dokumentālo videostāstu sērija “Nezūdamības likums” – veltīta Latvijā labi zināmiem pieminekļiem un vides objektiem, kā arī daudz mazāk zināmajiem cilvēkstāstiem, kas slēpjas aiz tiem. Raidījuma idejas autore, kādreizējā LTV raidījumu veidotāja un “Radio Skonto” ziņu balss Līga Puriņa atzīst – kādreiz žurnālistes lielākais prieks bijis izcelt saulītē izcilus kultūras cilvēkus, taču šoreiz iedvesmojusi vēlme atklāt cilvēcisko daudzu paaudžu enerģijas nezūdamības likumu, kas iemiesots mūsu tautai svarīgos pieminekļos – Talsu “Koklētājā”, Dziesmu svētku ansamblī, Salaspils Ako, Latgales Mārā un piemineklī Oskaram Kalpakam.
Ikdienā Līgu Puriņu var sastapt “Radio Skonto” studijā, kur viņa, kā pati smejas, esot “viss vienā personā” – gan ētera ziņu moderatore, gan ziņu redaktore, gan – to sagatavotāja. Kādreizējo Latvijas televīzijas žurnālisti savulaik iepazinām kā sarunu raidījuma “Tāda ir dzīve” vadītāju, bet, pirms desmit gadiem aizejot no LTV, viņa darbojusies dažādu raidījumu komandās arī kanālos LNT un TV3, atzīstot, ka viņas sirdslieta ir un paliek kultūra. Ne velti Līgu šobrīd ikdienā varam sastapt darbojamies arī Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Kultūras centrā, organizējot kultūras notikumus.
Jums vienmēr kaut kur tuvumā ir kultūras joma – gan darbojoties televīzijā, gan ārpus tās.
Visa mana apzinātā radošā darbība ir bijusi saistīta tikai ar kultūru, īpaši savulaik strādājot un producējot televīzijas raidījumu “Tāda ir dzīve”, kas bija saistīts ar kultūras cilvēkiem – aktieriem, māksliniekiem. Šobrīd paralēli darbojos arī RTU Kultūras centrā. Tā gan ir mazliet cita niša: agrāk strādāju ar profesionāliem kultūras cilvēkiem – režisoriem, mūziķiem, bet tagad manā uzmanības lokā nokļuvuši fantastiski amatieri – tepat ir deju kolektīvs “Vektors”, koris “Gaudeamus”, sieviešu koris “Delta”, jauktais koris “Vivere”. Tie ir cilvēki, kuri savu no darba brīvo laiku ziedo kolektīvam. Un, manuprāt, tas ir ģeniāli.
Tomēr televīzija ir vieta, kur ik pa laikam iznāk atgriezties.
No Latvijas Televīzijas esmu prom jau desmit gadus, un ar šo projektu savā ziņā tiešām iznāk tāda kā atgriešanās. Starplaikā darbojos LNT raidījumā “Degpunktā sestdienā” – tas bija man tuvāks formāts, kaut kas vairāk par parasto “kriminālekspresi”, kur iespējas pievērst uzmanību cēloņiem, situācijai kopumā, ne tikai izcelt faktoloģisko. Šādi varēju darīt to, kas man patīk jebkurā lietā – paraudzīties zem virskārtas. Manuprāt, lai nenonāktu līdz trakajām lietām, piemēram, bērnu noziegumiem, ir jādomā par to, kas notiek pirms tam – par labu ieaudzināšanu, par ģimenes nozīmi. Darbojos arī dažādos citos projektos.
Šobrīd notikusi atgriešanās televīzijā ar jaunu raidījumu. Kā radās doma stāstīt par pieminekļiem?
Bija laiks, kad gaidījām Latvijas simtgadi, un tajā brīdī šķita, ka arī man gribētos kaut kā šajā procesā iesaistīties. Līdz šim manis veidotie un vadītie raidījumi, iespējams, bija ar sadzīviskāku raksturu, bet šajā kontekstā bija vēlme pēc kaut kā globālāka, paliekošāka. Uzplaiksnīja ideja par pieminekļiem un cilvēkiem, kuri patiesībā ir ļoti daudz darījuši, lai tie mums būtu. Manuprāt, pats jaukākais ir tas, ka šāds piemineklis mobilizē prātus kopīga uzdevuma veikšanai un, galvenais, apvieno dažādas paaudzes – tos veidojusi, uzstādījusi iepriekšējā paaudze, bet nākamās uz tiem skatās. Tā ir nezūdamība – ņemt labās lietas līdzi, pārmantot, saglabāt un iet tālāk, liekot klāt kaut ko savu. Varētu domāt, ka, piemēram, Koklētājs kā piemiņas tēls mūsdienās cilvēkiem raisa skumjas, taču tā nepavisam nav. Svētkos ir kur aiziet, sastapties, vienkārši – sanākt kopā. Tāpat arī Latgales Māra – tā ir arī satikšanās vieta, kur kļūst aktuāla mūsu vēsture.
Vai tiešām ir vēl kaut kas, ko nezinām par saviem pieminekļiem?
Patiesībā – jā. Nav tā, ka varam atvērt kādu grāmatu un izlasīt šo informāciju – kas, kur, kā. Tur neviens nav pie vainas, iespējams, līdz šim nav bijis laika vai vēlmes šos stāstus apkopot. Vācām kopā dažādas informācijas druskas, iztaujājām cilvēkus. Prieks, ka tikko iznākusi Ingrīdas Burānes grāmata par koklētāja autoru Kārli Zemdegu (“Kārlis Zemdega. Un spēcīgs celšos…”), taču raidījuma tapšanas brīdī grāmatas vēl nebija. Mūsu uzmanības centrā nokļuva cilvēciski stāsti. Piemēram, tēlnieks Kārlis Zemdega ar “Koklētāja” ideju savulaik uzvarēja konkursā, taču nāca 50 padomju gadi, un ideja tika aizmirsta. 90. gados gadījās, ka Nacionālā teātra aktrisei Mārai Zemdegai bija jāatbrīvo tēva darbnīca, un viņa atrada pieminekļa gatavos metus, par to pavēstot kultūras cilvēkiem Talsos. Metus nogādāja Talsos, taču bija vajadzīgs kāds, kurš to realizētu. Atradās Vilnis Titāns, kurš tam piekrita, un iznākumā divus gadus dzīvoja Talsos, viens pats radot Koklētāju.
Kāds bija vadmotīvs, izvēloties stāstus?
Par vadmotīvu kļuva Latvijas simtgade – trīs stāsti ir saistīti ar Latvijas armijas simtgadi: piemineklis Oskaram Kalpakam, Latgales Māra un Koklētājs Talsos. Vēlējamies runāt arī par gara brīvību, tāpēc attiecīgi – par Dziesmu svētku ansambli (ansamblis Pirmajiem Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem) un Ako – koka pieminekli Daugavas lībiešiem Salaspilī, Daugavas krastā. Par pēdējo ļoti daudzi nemaz nezina, un, iespējams, nākotnē vajadzētu runāt tieši par šādiem mazāk zināmiem pieminekļiem un vietām. Redzēsim, vai raidījumi gūs atsaucību, – tad, protams, es būtu gatava turpināt, man ļoti patika.
Dokumentālo stāstu cikla nosaukumā likti nezūdamības likuma vārdi. Bet kāds ir pašas enerģijas avots un nezūdamības likums?
Kino, teātris un, protams, ceļošana. Piemēram, nesen Kaļiņingradas apgabals, kur spontāni devāmies neilgā trīs dienu braucienā, pateicoties jaunajai, elektroniskajai vīzai. Vieta, kas saistās ar daudziem aizspriedumiem, kurus bija interesanti parevidēt. Vai Barselona. Skaista, viegla un garšīga pilsēta, kurā ir māksla, kultūra, glezniecība, dizains. Vai Monseratas klosteris. Bet pirmajā vietā laikam ir lielie kalni, piemēram, Anapurna, kur tikām līdz 5500 metru augstumam. Tas ir grūti, prasa pārvarēt sevi, bet reizē ir ļoti skaisti. Kalnos kāpšana gan nedrīkstētu būt spontāna izvēle – tai ir jāsagatavojas, pirmkārt, fiziski, iepriekš jātrenējas. Mans mērķis nav “pārlēkt sev pāri” – drīzāk kalni ir mana iespēja ieelpot gaisu. Lai arī kalnos tu ej kopā ar pieredzējušiem pazīstamiem cilvēkiem, tomēr beigu beigās tā ir situācija, kur katrs visvairāk ir atbildīgs pats par sevi. Ja nevari iet tālāk, tev tas ir jāatzīst, ka nevari, jo nedrīksti apgrūtināt citus. Toties pēc tam, kad ir izdevies, šos cilvēkus uztver kā brāļus un māsas.
Ievēroju – lai par ko mēs runātu, smaids jūsu sejā nepazūd. Šobrīd netrūkst cilvēku ar sapīkušu skatu uz pasauli.
Man šķiet, smaids pazūd tad, ja cilvēks aiziet prom no sevis. Atgriežoties pie tā, kas esi, tu tiec klāt pats savam pirmatnējās enerģijas avotam, un smaids atgriežas. Tad nav svarīgi, ko un kurš par tevi nodomās. Tāda brīvības sajūta. Viena no lielākajām dāvanām, ko bērnībā mums kāds var iedot, ir enerģija. Tajā ir kaut kas dievišķs.
…
Trīs vārdi, kas jūs raksturo visvairāk.
Mērķtiecīga. Sentimentāla. Emocionāla.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez kafijas. Bez labām ziņām, kas dod ticību rītdienai.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tie raidījumi, kuros izdevies izcelt saulītē cilvēkus, kuri profesionālajā jomā līdz šim bijuši nepamanīti.
Labākā izklaide?
Skrējiens gar jūru maršrutā no Vecāķiem līdz Mangaļsalas molam. Labs koncerts, labs vīns un laba kompānija.
