Tajā vietā, kur mūsdienās plešas Naska tuksnesis, atrodas kāds ļoti dīvains objekts. Pētnieki uzskata to par senu ģenētisko laboratoriju, kurā citplanētieši veikuši eksperimentus ar dažādiem dzīvniekiem. Tas bijis globāls eksperiments, lai selekcionētu saprātīgas, uz Zemes dzīvot spējīgas dzīvības formas. Viena daļa no šīm dzīvības formām aizgāja bojā, savukārt citas kļuva saprātīgas, taču vienalga apēda viena otru. Lūk, un tāpēc laika gaitā šajā citplanētiešu ģenētiskajā laboratorijā palikuši tikai divi sektori: grauzēju un primātu. Gan žurkas, gan pērtiķi pietiekami viegli pārcieta visas ģenētiskās operācijas, bet galvenais – saprāta evolūcija pārgāja uz viņu pēctečiem. 6
Cilvēce diezin vai kādreiz aizmirsīs šaušalīgo mēra epidēmiju, kas paņēma vismaz trešo daļu Eiropas iedzīvotāju dzīvību. Noskaidrots, ka par šīs slimības pārnēsātājiem toreiz kļuva tieši žurkas. Tāpēc var likties neticams fakts, ka, piemēram, 20. gadsimta beigās uz Zemes bija žurkas (vēl tagad ir), kas cilvēkus izglāba no mēra. 1994. gadā Indijā fiksēja buboņu mēra epidēmijas uzliesmojumu. Plašsaziņas līdzekļi vēstīja, ka uz Zemes atkal atgriezusies “melnā nāve”. Indiju tajā laikā pilnībā bloķēja: aizliedza visus avioreisus, preču izvešanu un ievešanu, pasaule bija sabiedēta.
Glābjoties no mēra, tūkstošiem indiešu devās uz Radžastānas štata Dešnoku – vienīgo vietu pasaulē, kur cilvēki pielūdz žurkas. Un – brīnums notika. Daudzi no tiem, kuru radinieki jau bija saslimuši ar mēri, izdzīvoja un izveseļojās, jo… ēda barību, ko bija iepriekš devuši apkošļāt žurkām, kā arī dzēra ar tām vienu un to pašu ūdeni. Savukārt neviens no tiem indiešiem, kuri iegāja Dešnokas īpašajā Karni Mata templī, nesaslima. Vietējie iedzīvotāji žurkas uzskata par dievietes Karni bērniem, savukārt žurkas ķermeni – tikai par šīs dzīvības formas pagaidu apmešanās vietu.
