Lūgts iezīmēt kopējo ainu, kāda šobrīd ir amatierteātros, režisors uzsver – te valda iepriecinoša dažādība. „Protams, ir lugas, kuras skatēs sastopam katru gadu – populārs ir Augusts Strindbergs, esam redzējuši vairākas „Jūlijas jaunkundzes”, ir daudz jauku bērnu izrāžu – tikko vienu noskatījos Jūrmalā. Šogad top arī izrādes, kas tapušas pēc Raiņa un Aspazijas darbiem vai veltītas abiem dzejniekiem. Ļoti iepriecina materiāli, kas radīti no jauna speciāli teātrim, sevišķi tie, kas runā par mūsu vēsturi. Blomē iestudēta „Austras grāmata”, kurā par diviem izsūtījuma periodiem stāsta Blomes novadniece Austra Jurgena. Arī koknesieši radījuši izrādi par viņu vēsturi – „Gredzens gredzenā”. Jauns materiāls par Gaismas pili radīts Gulbenē – stāsts ir par mūsu pašu attieksmi pret grāmatām, par cilvēkiem, kas paši ir daļiņa no gaismas pils. Ir ļoti interesantas kustību izrādes. Ļoti iepriecina tas, ka Rīgas pantomīma, lai arī zaudējuši Robertu Ligeru, tomēr rada izrādes un turpina pantomīmas tradīciju.” 3
Teātra dienas svētki Valdim Lūriņam pašam vārda vistiešākajā nozīmē norit darbā. „Veidot „Žurku” piekritu vispirms tāpēc, ka manī mīt kaut kāda nostalģija pēc agrāko laiku Teātra dienām,” atklāj režisors. Savulaik, padomju gados, arī pēc Valda Lūriņa ierosmes Teātra dienas Latvijā sāka svinēt plašākā mērogā. „Gājām laukumos un ielās, un spēlējām materiālus, kurus tajā laikā mums neļāva spēlēt slēgtās telpās. Man ir prieks, ka Teātra diena tagad ir ienākusi un nostabilizējusies Latvijas teātros. Tiesa, svētki, manuprāt, vairāk ir teātru iekšēja tradīcija. Tā ir labs iemesls apciemot vienam otru, protams, pats izrādes skatos cik bieži vien iespējams. Ir ļoti labi, ka šobrīd mūsu profesionālais teātris ir kļuvis dažādāks. Savu artavu šajā dažādībā devuši gan neatkarīgie teātri, gan valsts repertuāra teātri. Priecājos, ka jaunas vēsmas ienes ārvalstu režisori. Ļoti iepriecināja Kirila Serebreņņikova Nacionālajā teātrī iestudētie „Raiņa sapņi”. Izrāde ir svaigs skatījums uz mūsu ģēniju, un krievu režisoram izdevusies stipri latviska izrāde. Man bija laime noskatīties pagājušās sezonas veiksmīgāko iestudējumu „Ezeriņš” – ļoti skaista, latviska, lai arī ļoti ironiska izrāde. Ļoti atzinīgi vērtēju režisores Lauras Grozas-Ķiberes darbu, kura kļuvusi par ļoti stabilu režisori, apliecinot savus spēkus gan „Piafā”, gan Orvela „1984” Liepājas teātrī. Tas viss šo teātra procesu dara krāšņāku. Problēma ir tikai apstāklī, ka pašu latviešu skatītāju joprojām kļūst arvien mazāk. Joprojām robeža ir vaļā, un cilvēki brauc prom.”
