Cik viss ir labi, brīnišķīgi! 0
Protams, katrā jaunā iestudējumā ir cits vēstījums – viens agresīvāks, otrs maigāks. “Man visvairāk gribas panākt, lai mēs runātu mākslas valodā un ļoti, ļoti pozitīvi,” atklāj Mārtiņš Egliens, “piemēram, mums ir sāga par Baronielas remontdarbiem. Viss humors balstīts uz to, ka cilvēki ir it kā ļoti, ļoti priecīgi, cik tur nevainojami labi viss notiek. Mūsu vēstījumā nav itin nekā ļauna. Tieši šādu pamatnoskaņu arī vēlamies – lai mēs nevis par kaut ko ķengātos vai spļautu kaut kam virsū, bet visu krāsotu visskaistākajos toņos – cik viss ir labi, brīnišķīgi, lieliski… Un tad, lūk, publika zālē sāk saprast – oi, oi, oi, tur kaut kas riktīgi nav! Pie šāda secinājuma nonāk arī tie, kuri par Baronielas pārmaiņām neko iepriekš nav pat dzirdējuši. Tieši tajā milzumlielajā sajūsmībā jau arī slēpjas mūsu ironija.”
Cietais rieksts scenāristiem bijis dramaturģiskā mugurkaula jautājums – kas simboliski varētu vest žurku cauri simtgadei? Svērts visādi, līdz radusies ideja, par kuru – kā teic Mārtiņš Egliens – Ojārs Rubenis (Nacionālā teātra direktors) patiesībā galīgi nav bijis priecīgs. Jo visiem likšoties, ka viņš to domu uzspiedis. Taču patiesībā bijis vai gluži otrādi – lielu uzstājību izrādījusi radošā komanda, kurai licies, ka tie, kas varētu par simtgadi visā tās kontekstā runāt “Žurkas” uzvedumā, ir savulaik Latvijā populārā televīzijas raidījuma “Labvakar” vīri – Ojārs Rubenis, Edvīns Inkēns un Jānis Šipkēvics. Kā tā laika zīme. Cilvēki, kuriem tauta uzticējās, kurus respektēja. Protams, uz skatuves nekāps īstie nule nosauktie kungi, radošā komanda ir pārliecināta, ka smieklīgāk būs, ja minētās trijotnes ādā iejutīsies attiecīgi Ģirts Liuziniks, Mārtiņš Egliens un Jānis Āmanis.
