Žūrija vērtē arī riepas 0
Verdikts par gada auto jaunumiem vēl tikai top. Vēl diskutējam par pareizu konkurentu klasifikāciju, par to, kas tad galu galā ir “apvidus auto”, kas “krosovers”, ko Latvijā nozīmē “sportiskākais auto”. Rezultātus mazliet pagaidiet. Laureātus balvosim decembra sākumā.
Šoreiz par vienu Lilastes testos dzimušu atziņu, kura šķiet varētu interesēt daudz plašāku Latvijas braucēju loku nekā jaunu un dārgu auto izvēles smalkumi. Par riepām, kuras 20 testa automobiļiem bija ļoti dažādas.
Pirmais testa auto, ar kuru devos pa mīļo un labi zināmo (līkumi, ielāpi, viļņi, tramplīni) izmēģinājumu ceļu no Saulkrastiem uz Sēju un Raganu, bija manam pierastajam ikdienas pārvietošanās (un prieka) rīkam ļoti līdzīgs pēc svara, gabarītiem, jaudas utt. Tādēļ īpašu adaptāciju neuzskatīju par nepieciešamu, braucu brīvi, tik ātri, cik protu, cik te atļauts (ticiet man – 90 km/h plus “tolerance” šajā trasē, ja tā slapja, nav maz). Un gluži nevainīgā, līdzenā, pārskatāmā līkumā (rallisti leģendā rakstītu “labais trīs”) – paslīdēja deguntiņš uz ārmalas (labi, ka tukšas) pusi… Kas tas, pie joda?! Ar manējo varētu šo vinķeli zīmēt vēl krietni ātrāk. Riepas plikas?
Kāpju ārā skatīties. Un redzu – tās ir nevis plikas, bet pilnīgi jaunas. Nesaukšu marku (“premium” bija), nav mērķis kādu konkrēti te pelt vai slavēt. Bet to gan teikšu – te, plus septiņos mūsu novembra grādos, kuros “sen jau laiks ziemas riepas montēt”, bija gan “nordic”, gan “ice” vispārākajā pakāpē. Mīkstas, smalkas lameles, asas kantes – nāc, puteni, nebaidos!!! Bet puteņa ta’ nav. Un šis “nordic”, gauži maz iespējamu melno ledu (uz kura vairāk nekā “ice super” riepu vajag prasmi un vēsu prātu) gaidot, pa slapju un visai siltu asfaltu brauc draņķīgi. Ne līkumā “tur”, ne bremzējot stājas.
Tā pusdienas pārtraukumā ziņoju kolēģiem. Un aicināju viņus gan piesargāties, gan savu viedokli vakara tērzētavā man paust.
Vērtēja viņi līdzīgi. Neiebilda man arī mazliet citos apstākļos un vietā sastaptais visā valstī pazīstamais drošas braukšanas eksperts. Kad teicu – nu tad pasaki to skaļi no augstās tribīnes, kurā tūlīt kāpsi – šis mazliet samulsis kautrīgi rādīja uz savu darba jaku, kuru rotāja “premium” riepu firmas logo. Nevaru… Nuja. Nevaru.
Dižfirmu barotie pārstāvji, kuri rudeņos ar pilnu jaudu ražo “preses relīzes” (kuras savukārt ar tikpat lielu ātrumu tiražē neatkarīgus autorus algot un objektīvus testus rīkot nespējīgie interneta mediji), aicina braukt ar gadalaikam, nevis konkrētajiem laika apstākļiem atbilstošām riepām.
Viņi kategoriski iebilst pret vasaras riepām (kādām “vasaras”, tās taču, tāpat kā “ziemas”, ir ļoti dažādas?), ja kļuvis mazliet vēsi, bet aizmirst brīdināt par polāro brīnumu vājumu šādos tiem pārāk siltos apstākļos. Viņi kategoriski iebilst pret ziemas riepām vasarā, bet aizmirst atgādināt, ka arī rudeņos un pavasaros to īpašības nav ne tuvu izcilas.
Būtu, protams, izcili droši (un tirgotājiem izcili ienesīgi), ja man būtu kādi četri riepu komplekti. Vasarai, rudenim, sniegam, ledum. Ja pēdējos divus es mestu prom dikti drīz (4 mm protektora norma!) un atkal skrietu pirkt jaunus. Ja es pat nedomātu par to, ka Latvijas mērenajā klimatā gluži laba (labāka par nodilušām polārām riepām vasarā un – pat nenodilušām – siltā rudens lietū) varētu tomēr izrādīties “visu sezonu” alternatīva, pie kuras pēdējos gados ar pilnu jaudu strādā gan dārgo, gan “budžeta” marku riepu ražotāji.
Starp citu – no 20 Lilastes testu auto trešdaļa ar vasaras riteņu nomaiņu vēl nebija steigušies. Un stūrējās tie konkrētajos apstākļos labāk par minēto “nordic ice”. Labāk par “nordic” brauca arī “Eiropas tipa” ziemenes – ne tik smalkas, mazliet cietākas, lielākām ūdens rievām. Un arī viens – nebūt ne lēts, nebūt ne trūcīga dīlera šurp sūtīts auto bija labs ar – Ķīnā ražotām “Westlake” all seasons riepām. Viens šāds komplekts (ap 300 eiro) varētu kalpot divus pilnus gadus. Divi (ziema un vasara) – varbūt katrs trīs sezonas. Bet maksātu 600 un vēl kādu simtiņu montāžām. Lētāk. Un rūpju mazāk. Viela pārdomām?
