Zupu un saldo vienā katlā izvārīt nevar . Saruna ar FKTK vadītāju Kristapu Zakuli 2
Par banku un ātro kredītu firmu uzraudzību, finanšu izglītību un kredītņēmēju aizsardzību Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētājam Kristapam Zakulim jautāja “LA” žurnālisti Ivars Bušmanis un Zigfrīds Dzedulis.
– Vai lielais nerezidentu naudas noguldījumu īpatsvars Latvijas bankās, ko savulaik, Latvijai stājoties eirozonā, aizrādīja citas eirozonas dalībvalstis, nav tas, par ko Ukrainas notikumu iespaidā tagad būtu jāuztraucas mums pašiem?
Kristaps Zakulis: – Man jāatbild ar pretjautājumu. Cik daudz šī ažiotāža tika sacelta ārpusē un cik ir dažu pašmāju politiķu radīta?
Jau labu laiku pirms iestāšanās eirozonā no dažādām Eiropas institūcijām pie mums brauca eksperti, kuriem skaidrojām, kas finanšu laukā mums radies vēsturiski un kas bija “Parex”, tāpat – kādus punus un zilumus esam no tā ieguvuši. Visās tajās tikšanās reizēs, kurās piedalījos, mums izdevās pārliecināt ārvalstu ekspertus. Tāpēc nenoraidīja arī mūsu vēlmi pievienoties eirozonai. Tiesa, dažus žurnālistus un citus sabiedrības pārstāvjus pārliecināt gan neizdevās.
Bažas par mūsu finanšu sistēmas drošību atskanēja arī pēc notikumiem Kiprā pagājušā gada martā. Kā zināms, šajā valstī ir lieli nerezidentu, galvenokārt NVS dalībvalstu, personu noguldījumi. Pēc Kipras centrālās bankas datiem, kopš krīzes sākuma šo noguldījumu apjoms saruka aptuveni par 20 miljardiem eiro. Bet no tiem Latvijā praktiski nekas neieplūda. Apstiprinājās FKTK iepriekš paustā prognoze, ka notikumi Kipras banku sektorā neietekmēs strauju nerezidentu noguldījumu pieplūdi Latvijā – to pieauguma temps gada beigās samazinājās līdz 6,3%.
Tos, kuri starptautisko finanšu plūsmā Latviju uzskata par pasaules finanšu plūsmas “nabu”, esmu vienmēr aicinājis paraudzīties, salīdzināt un novērtēt plašāk. Šajā ziņā Latvijai nepelnīti tiek piedēvēta pārspīlēti liela loma. Pavisam noteikti neesam pasaules naba, esam vien reģionāls finanšu centrs. Mums nav iespējams konkurēt, piemēram, ar pasaules finanšu centriem Londonā, Honkongā un citur. Naudas ieguldījumu aprite tajos ir tādos apjomos, ka uz šī fona mēs esam sīki gariņi.
– Tātad Ukrainas notikumi nav ietekmējuši mūsu finanšu sistēmu?
– Tā gluži nevar teikt. Tā kā esam Eiropas Savienības dalībvalsts, mums jāpilda visas pret Krieviju ieviestās sankcijas. Tāpat mēs sekojam citās valstīs, piemēram, Šveicē, Lihtenšteinā, ASV vai Kanādā noteiktajiem ierobežojumiem. Sankciju saraksti un to skaits ir gana liels. Tajos ir daudz atšķirību tāpēc, ka katrā no nosauktajām valstīm mēdz būt savi uzskati, kādi pret Krieviju vērstie līdzekļi ir vispiemērotākie.
Jāņem vērā, ka sankcijas ir viena lieta. Pavisam cita – aizdomīgi darījumi par lielām naudas summām tā saukto zaļo cilvēciņu jeb separātistu atbalstam Ukrainas austrumos, tāpat noziedzīgi iegūtās naudas atmazgāšana, kas var ietekmēt ekonomisko attīstību un pret ko vēršas visās valstīs.
Vēl piebildīšu, ka mēs sekojam arī Latvijas banku klientu darījumiem, novērtējot to iespējamo ietekmi valsts ekonomikā.
– Pašlaik Saeimā kaldina kredītu ņēmēju aizsardzības plānu, kurš cita starpā paredz maksātnespējas termiņa samazināšanu, nolikto atslēgu principu un kuram bankas nikni pretojas. Kurā pusē ir banku uzraugs?
– Tagad tiek meklēti vainīgie, kuri pieļāvuši, ka liela daļa mājsaimniecību nokļuvušas banku maksājumu grūtībās. Ja nu gribas kādu notiesāt, tad vispirms jāatceras, ka šajos agrāk noslēgtajos darījumos tomēr bija trīs puses. Viena naudu viegli aizdeva, otra to labprāt ņēma. Bet trešā veidoja tādu vidi, kurā bija iespējama šī pārmērīgā došana un neapdomīgā ņemšana. Ar jau pazīstamo lozungu “Gāzi grīdā!” sapņojām dažos gados sasniegt Eiropas attīstītāko valstu labklājības līmeni. Neizdevās.
Daži politiķi, šīs vides veidotāji, pašlaik ir pārvēlēti un vairs nav pie varas stūres. 2009. un 2010. gadā banku zaudējumu apmērs sasniedza aptuveni vienu miljardu latu. Daļa iedzīvotāju – kredītu ņēmēju – jau ir zaudējuši cerības, citi, zobus sakozdami, vēl mēģina ķepuroties, jo saistības ar banku viņiem ir vēl uz desmit vai piecpadsmit gadiem. Šādos apstākļos valstī turpinās politiska diskusija, kā tikt galā ar šo parādu nastu un kuram to uzvelt. Man šķiet, ka, mēģinot atrisināt pagātnē radītās problēmas, kādai daļai iedzīvotāju varam radīt vēl smagākas nākotnē. Pieņemot šo kredītu ņēmēju aizsardzības plānu, nākotnē Latvijā hipotekārā kreditēšana būs ievērojami dārgāka nekā citās Eiropas valstīs. Un daudziem neaizsniedzama.
– Vai no jūsu teiktā jāsaprot, ka vairāk sliecaties banku interešu pusē?
– Tā gluži nav. Bet, kā man šķiet, vienā katlā mēģinām izvārīt zupu un saldo ēdienu. Diezin vai tā kaut kas labs var iznākt. Iespējams, esmu konservatīvs savos uzskatos, bet man joprojām šķiet, ka saistības, kuras esmu uzņēmies, man tomēr ir jāpilda. Bet šis nolikto atslēgu princips pieļauj pretējo – jebkurā brīdī, kad vien iedomājos, varu tās nepildīt, atdot dzīvokļa atslēgas kreditētājam un pacelt cepuri. Vai pagātnes pagājušo gadu radītās problēmas var atrisināt, pārliekot tās uz nākamo paaudžu pleciem? Šīs iniciatīvas noteikti mainīs kreditēšanas vidi Latvijā, jo aizdevēji iecenos risku, ka jebkurā brīdī klients var no savām saistībām atteikties. Kāpēc klientam, kurš neplāno no kredīta atteikties, būtu jāmaksā vairāk? Jābūt izvēles brīvībai.
VISU SARUNU LASIET ŠEIT
