Monika Zīle: Pie stūres pieķertu dzērāju anonimitātei jādara gals 17
No ceļu policijas ziņojumiem izriet, ka tradicionāli satiksmes dalībniekus biedējošie vasaras saulgriežu datumi aizvadīti gluži apmierinoši. Ja nav līķu, tad vairāki desmiti pie stūres lielākā vai mazākā reibumā sēdušo acīmredzot jāuztver kā ikdienišķa un neizskaužama parādība. Turklāt pēc Jāņiem, kunga prātā vadot spēkratus, jau situšies gan pulciņos, gan pa vienam un dažos gadījumos vajadzējis arī pasūtīt bēru mūziku. Gada beigās, šo statistiku apkopojot, dabūsim lietišķu rezumējumu – cik plus vai mīnus salīdzinājumā ar pērno nāves ražu uz ceļiem un kāds tajā dzērājšoferu pienesums. Kaut gan labi saprotu šādu pārskatu nepieciešamību, skaitļi vienmēr mudina domāt par to, cik ētiski lietot apzīmējumus “mazāk” un “vairāk”, runājot par stūrējošu žūpu atņemtām dzīvībām. Arī tad, ja satiksmes negadījumos bojā gājuši tikai daži, viņu tuviniekiem zaudējums tāpēc nav mazāk sāpīgs un bēdu nasta visam mūžam. Tā 20. jūnijā notika ar septiņpadsmitgadīgo daugavpilieti, kurai iereibis autovadītājs sadragāja kājas – izglābt ārsti spēja tikai vienu, par meitenes dzīvību divas diennaktis cīnoties. Dažos mirkļos dzērājs nosvītroja visus jaunietes sapņus, kas pamatoti saistījās ar lielo sportu, arī pēc traģēdijas palikdams anonīms. Ziņās par baiso notikumu viņš ir “kāds autovadītājs”. Tāpat kā visi 4312 pērn reibumā pie stūres pieķertie. Par 101 vairāk nekā 2012. gadā. Ceļu policijas pieticīgos resursus zinot, nav šaubu, ka reālais cipars ir daudz lielāks. Biedējoši lielāks.
Zinu, daudziem radusies sajūta, ka mūsu valstī nav izredžu uzvarēt ar mašīnām braucošus zaļā pūķa draugus. Nav piepildījies dažu optimistu saulainais pareģojums, ka paaudžu maiņa vedīs līdzi atbildīgākus autovadītājus. Iespējams, tas būtu noticis, ja likums pret potenciālajiem slepkavām neizturētos kā mīļa auklīte, sargājot viņu vārdus no publiskošanas. Jā, Datu aizsardzības likumā ir nostiprinātas personu tiesības uz anonimitāti. Tomēr apstākļos, kad soda naudas summu celšana par braukšanu dzērumā būtībā nav devusi gaidīto, likumdevējiem ir laiks nopietni apsvērt, vai liegums publiskot pļēgurojoša šofera vārdu bieži vien nekļūst par glābējvairogu. Tādā ziņā stūrējošo žūpu upuri ir daudz neaizsargātāki – viņu vārdus sabiedrība lielākoties uzzina, jo smagi cietušo ģimenēm vai pašiem nereti vajadzīga palīdzība. Piemēram, minētās Daugavpils sportistes māte atvērusi kontu, kur iespējams ziedot naudu meitenes protēzei. Nekādu aizplīvurojumu personas datu jomā. Toties jaunietes mūžu izpostījušo likums paģēr kautri dēvēt par “kādu autovadītāju”.
Pieļauju iebildes, ka, izvelkot dienasgaismā “kādus”, tiks traumētas viņu ģimenes un bērni, kuri ir bez vainas. Taču “kādu” reibumā sabraukto un sakropļoto tuviniekiem publisko bēdu kauss jātukšo līdz pēdējai pilei un dažreiz pat vairākkārt, ja lieta nonāk līdz tiesai. Gadās, prāvas laikā dzērājs, domubiedru atbalsta grupas mundrināts, uzvedas kā varonis un atļaujas pārmest cietušajiem. Šie žūpīgo autovadītāju “fanu klubiņi”, ko veido ģimenes locekļi un draugi, ir vēl viens iemesls, kāpēc uz ceļiem joprojām netrūkst meimurojošu spēkratu.
