Pēteris Leiškalns: Kur pazuda Latvijas 80. gadu paaudze 17
Autors: LDDK sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns
Labvēlīgākais periods iedzīvotāju ataudzei bija 80. gadi – toreiz dzima 35 līdz 42 tūkstoši bērnu gadā. Maksimums tika sasniegts 1987. gadā, kurā piedzima 42 tūkstoši bērnu.
Jāpiebilst, ka nācijas normālai pastāvēšanai nepieciešams, lai katru gadu piedzimtu 1,5–1,6% no kopskaita. Tobrīd Latvijā dzīvoja ap 2,67 miljoni iedzīvotāju, pusotra procenta ir aptuveni 40 tūkstoši, tātad tā brīža demogrāfiskā situācija būtu uzskatāma par optimālu.
Milzīgs kritums
Pagāja desmit gadi, kuros Latvija pieredzēja neatkarības atjaunošanu, padomju armijas izvešanu, ekonomiskās un banku krīzes, inflāciju un naudas maiņu, ekonomisko transformāciju un vēl daudz ko citu. Pārliecības trūkums par nākotni dzimstību nekad neietekmē labvēlīgi, un 1997. gadā, desmit gadus pēc sasniegtā dzimstības maksimuma, Latvijā piedzima vairs tikai 19 tūkstoši bērnu.
Uzreiz jāsaka – tas ir fantastiski liels kritums, vairāk nekā 50%. Paralēli tam notika arī ievērojami migrācijas procesi – uzskata, ka 90. gados no Latvijas aizbrauca aptuveni 300 tūkstoši iedzīvotāju, bet atbrauca aptuveni 100 tūkstoši – aizbraukšana galvenokārt bija saistīta ar padomju armijas izvešanu, bet atbraukšana – ar ārvalstu latviešu atgriešanos un citu ārzemnieku atbraukšanu.
Kur pazuda Latvijas 80.gadu paaudze
Kas notika ar 80. gados dzimušajiem bērniem? Reālais vecums, kad jaunieši ienāk darba tirgū, ir 20 līdz 24 gadi, pēc mācību iestāžu pabeigšanas. 1987. gadā dzimušie sasniedza reālo darbspējas vecumu 2007.– 2011. gadā. Tie bija krīzes gadi, kad Latvijas darba tirgus nespēja viņus “paņemt”, un liela daļa no viņiem bija spiesti aizbraukt.
Šī daudzskaitlīgā Latvijas tautai un ekonomikai ļoti vajadzīgā paaudze mums ir zudusi un ar savu darbu veicina citu valstu labklājību.
Strauji rūk darba tirgum pieejamo cilvēku skaits
Šobrīd darba tirgus vecumu sasniedz 1997. gadā dzimušie, aptuveni 19 tūkstoši bērnu, no kuriem, pēc statistikas datiem, aizbrauc ap 20%. Tātad reāli varam runāt par aptuveni 15 000 jaunu strādājošo gadā. Ko tas nozīmē darba tirgum? Katru gadu pensijā aiziet aptuveni 25 000 strādājošo, tātad reāli darba tirgū pieejamo skaits katru gadu samazinās par aptuveni 10 tūkstošiem cilvēku.
Visu pārējo periodu līdz pat šodienai mēs pie aptuveni tādiem pašiem krīzes dzimstības skaitļiem arī esam palikuši.
Divtūkstošajos gados bija neliels dzimstības pieaugums līdz 24 tūkstošiem bērnu, bet ekonomiskā krīze “nograuza” arī to. Šobrīd gadā dzimst ap 20 tūkstošiem bērnu, tikpat cik sarežģītajos 90. gados, kas neko labu neliecina par sociālo politiku attiecībā pret jaunajām ģimenēm un bērniem.
Nelielie uzlabojumi dzimstībā bija saistīti ar algu pieaugumu pirms krīzes, kad vecākiem vairs nebija jābažījas par to, ko dos bērniem ēst, kā arī laiku, kad pastāvēja Bērnu un ģimenes lietu ministrija, nevis vienkārši viens no departamentiem Labklājības ministrijā, kurai rūpes par dzimstību un ģimenēm ar bērniem ir tikai viens no daudzajiem jautājumiem, ar ko jānodarbojas.
Uzziņa:
Lūk daži skaitļi, kas raksturo Latvijas sociālo politiku bērnu un dzimstības jautājumos.
1992. gadā pabalsti ģimenēm ar bērniem veidoja 6,4% no valsts budžeta.
20 gadus vēlāk tie bija vairs tikai 0,8% budžeta.
Jā, daļēji šis samazinājums saistīts ar bērnu skaita samazināšanos, daļēji – ar ekonomikas apjomu pieaugumu. Tomēr dzimstība ir samazinājusies par 50%, bet 6,4% un 0,8% budžeta nav samazinājums uz pusi.
Nekas īpaši nav mainījies arī šobrīd – valdība un parlaments katru gadu tikai atviegloti uzelpo, ka nepieciešams mazāk līdzekļu maternitātes pabalstiem un skolotāju algām.
Cik paaudžu Latvija vēl gatavojas zaudēt?
