Balsis 0
Pat meitiņas piedzimšana, kuru nosauca par godu tēvam par Frānsu Skotu, šķiet, nespēja apstādināt viņu trakās dzīves karuseli. Meitas audzināšanā Zelda ievēroja principu: “Es negribu, lai viņa izaug nopietna, un negribu, lai viņa kļūtu dižena. Lai viņa ir bagāta un laimīga, tas arī viss!”
Frānsiss turpināja rakstīt par mīlestību un veiksmi. Reiz kritiķi jautāja, kādēļ gan tik šaurs viņa tēmu loks? Viņš godīgi atbildēja, ka tas taču ir vienīgais, kas viņam ir pilnībā droši zināms! Zelda turpināja sekot saviem ieradumiem, flirtēja pa labi un pa kreisi, taču pēc dzemdībām bija stipri pieņēmusies svarā, tādēļ viņas koķetēšanā virs nebija iepriekšējā šarma un patiesuma, vien vēlme it kā kādam pierādīt savu iepriekšējo maģisko ietekmi uz vīriešiem. Laika rakstīšanai Frānsisam atlika aizvien mazāk, iespējams tādēļ, ka sēsties pie rakstāmgalda viņš spēja tikai skaidrā prātā, taču tāds viņu piemeklēja aizvien retāk.
Visbeidzot Ficdžeraldi, lai savu prātu glābtu no Ņujorkas neprāta, devās uz franču Rivjēru. Tur Frānsiss sāka rakstīt “Lielo Getsbiju”. Savukārt Zelda… iemīlējās. Par šo “negadījumu” viņi nevēlējās nevienam stāstīt, ieskaitot vistuvākos draugus. Viņu sauca Eduards žozāns, viņš bija franču lidotājs. Kad žozāns nozuda, Zelda mēģināja izdarīt pašnāvību, sarijoties miega zāles. Bet tas bija tikai sākums. Tiesa, kaut kādas dīvainības viņas uzvedībā varēja pamanīt jau iepriekš. Zelda varēja sarīkot histēriju jebkura nieka dēļ. “Skot! Tu man neielēji viskiju! Varbūt tu uzskati, ka dzert šajā mājā drīksti vienīgi tu?!” – “Skot! Kādēļ tu man vakar teici, ka… Nē, tu to teici, teici gan! Es atceros! Vai, tavuprāt, es nenieka neatceros?!”
1925. gada augustā par Zeldas psihes stāvokli jau sāka runāt atklāti. Reiz Ficdžeraldi ieturēja vakariņas kādā pilsētas restorānā, un Frānsiss pie blakus galdiņa ievēroja Aisedoru Dunkani Viņš teica Zeldai, ka vēlas iepazīties ar diženo dejotāju. Zelda piekrītoši pamāja ar galvu, taču viņas lūpas sakniebās taisnā līnijā (vēlāk Frānsiss iemācījās pēc šīs grimases paredzēt kārtējās lēkmes sākumu). Un, tiklīdz viņš piecēlās kājās, Zelda devās uz kāpņu pusi, kas veda uz otro stāvu, uzkāpa līdz pusei un tad metās lejup. Aculiecinieki bija pārliecināti, ka viņa ir pagalam, lauzusi sprandu, taču šajā reizē tika sveikā vien ar sasitumiem.
Kādu vakaru Zelda pačukstēja vīram, ka vecie draugi grib viņus nogalināt: gan viņu, gan Frānsisu, gan viņu meitiņu Skotiju. Balsis viņai aizliedzot kustēties… 1930. gada aprīlī Zeldu iekārtoja šveices psihiatriskajā klīnikā ar diagnozi “šizofrēnija”. Vēlāk to papildināja “vajāšanas mānija”, “nervu ekzēma”, “katatonija”, “maniakāli depresīvā psihoze”. Pēc šveices klīnikas viņa devās uz Baltimoras, tad Ziemeļkarolīnas un Ešvilas klīniku.
1931. gadā Frānsiss saņēma rekordlielus honorārus tikai par vienu stāstu – 4000 dolāru, bet kopīgie tā gada ienākumi bija 37 599 dolāru. Taču, kā rakstīja Frānsiss dienasgrāmatā, viņš upurēja kvalitāti par labu kvantitātei. Honorārus par stāstiem un scenārijiem Holivudai viņš atdeva labākajām psihiatriskajām klīnikām. Taču 30. gadu beigās Holivuda vairs nepagarināja ar viņu līgumu, izdevēji atteicās viņu publicēt, draugi izvairījās no viņa sabiedrības. Kuluāros aizvien biežāk varēja dzirdēt: “Ficdžeralds – passe”, kas nozīmēja – izrakstījies, norakstāms. Viņš zināja par šo vērtējumu, slīcināja bēdas pudelē, iemiga vien pēc trim tējkarotēm hloralhidrāta un trim tabletēm nambutāla, bet rītu uzsāka ar 45 uzpirkstītes pilieniem, lai sirds varētu strādāt. Viņa reiz neizskaitļojamais bankas rēķins dila neticamos ātrumos. 1934. gadā iznāca gandrīz autobiogrāfiskais romāns “Ir maiga nakts”. Taču bijušo slavu tas diemžēl rakstniekam neatnesa, lai gan viņa talanta pielūdzēji un kritiķi vērtēja to kā izcilu, juteklisku un vienu no dziļākajiem viņa darbiem
Lecot ūdenī, Frānsiss reiz salauza atslēgas kaulu un ilgu laiku nevarēja neko rakstīt. Tad nomira viņa māte, bet Skotija nevēlējās mācīties koledžā, tikai izklaidēties un tērēt tēva naudu. Kad 1940. gada 21. decembrī Frānsiss nomira ar sirdslēkmi, viņa rēķinā palika summa, ar kuru pietika, vien lai samaksātu kapracim un ķermeņa pārvešanai uz dzimteni. 1945. gadā publicēja Frānsisa autobiogrāfisko apcerējumu “Krahs”, kurā viņš rakstīja par ilūziju sabrukumu, izpostītajiem sapņiem, alkoholu, kas pazudināja viņa dzīvi un Zeldas psihi. Un tas nebija tikai viņu stāsts, jo tāds liktenis bija piemeklējis tūkstošus, kas uz savas ādas izjuta amerikāņu sapņa fiasko. Ar šo publikāciju sākās jauns Frānsisa slavas vilnis: kritiķi ņēmās pārvērtēt viņa jaunradi, nodēvēja viņu par “amerikāņu klasiķi un sava laikmeta izcilu hronistu”, viņam par godu izveidoja muzeju.
Zelda pārdzīvoja Frānsisu par astoņiem gadiem. 1948. gadā viņas veselības stāvoklis nedaudz uzlabojās. Viņa pat uz dažām dienām atbrauca no klīnikas mājup apciemot piederīgos Montgomerijā. Pirms došanās atpakaļ, kad visa ģimene sēdēja pie galda, Zelda pēkšņi teica: “Nav vajadzības steigties, mamm! Vilciens tāpat kavējas.” – “Kā tu to zini?” jautāja misis Seira. “Skots man to tikko pateica!” Uz mirkli istabā iestājās mēms klusums. “Vai tad jūs neko nedzirdējāt?” Zelda pārsteigta aplūkoja klātesošos. “Mamm, lūk, kur viņš sēž, pa kreisi no tevis!…” Bet stacijā viņa klusi pateica Minnijai: “Neuztraucies, mamm! Es nebaidos mirt. Skots teica, ka tas nemaz nav briesmīgi…” Pēc dažām dienām Hailendas psihiatriskās klīnikas teritorijā Ešvilā izcēlās ugunsgrēks. Nodega viens korpuss, gāja bojā deviņi cilvēki. Viņu vidū bija arī Zelda Ficdžeralde…
