Veiksmes un ambīciju ceļš 0
Tās zīmīgās vasaras beigās viņa atzinās Frānsisam mīlestībā. Tomēr līdz altārim bija vēl tāls ceļš. Zeldas tēvs ievāca ziņas par jauno leitnantu, kurš bija sagrozījis viņa meitai prātu, un noskaidroja, ka puisim patīk “grādīgais”. Savukārt māti nomāca fakts, ka viņas meitas izredzētais ir rakstnieks, kas, viņasprāt, bija gandrīz vai sinonīms bezpajumtniekam. Situāciju atrisināja pati Zelda, paziņojot Frānsisam, ka, neskatoties uz visu viņas mīlestību, viņa tomēr nevēlas kļūt par jaunu atraitni, jo viņu jebkurā mirklī var nosūtīt uz fronti un nogalināt.
Taču Pirmais pasaules karš beidzās, un vecāki tomēr deva piekrišanu laulībām. Tiesa, ar nosacījumu, ka vispirms Frānsisam jāatrod pieklājīgs darbs. Mīlas iedvesmots, viņš darba meklējumos traucās uz Ņujorku, kur iekārtojās kādā reklāmas aģentūrā. Viņš negribīgi nēsāja pirmskara piegriezuma uzvalkus un izvairījās no sastapšanās ar Prinstonas laika biedriem, kuri ģērbās atbilstoši jaunākajai modei, un mitinājās nožēlojamās istabiņās, kur rakstīja jautrus stāstiņus. Kad naudas vairs nemaz nebija, viņš ieķīlāja lombardā savu lauka binokli. Par pirmo 30 dolāru honorāru viņš nopirka spilgti sarkanu vēdekli no spalvām un nosūtīja to mīļotajai Zeldai uz Alabamu. Bet 1919. gada martā viņš jau nosūtīja mīļotajai pa pastu zelta gredzenu. Atliek vien minēt, cik ēdienreižu viņam tādēļ nācās sev liegt.
Zelda dāvanu pieņēma, taču savā dzīvesveidā neko negrasījās mainīt. Reiz viņa bija tā aizrāvusies ar kādu golfa spēlmani, ka devās viņam līdzi uz turnīru Atlantā. Uz atvadām spēlmanis uzdāvināja viņai visdārgāko, kas viņam bija – spraužamadatu ar savas koledžas emblēmu. Atgriezusies mājās, Zelda tomēr pārdomāja un nolēma atdot šo dāvanu, pievienojot zīmīti, ka nevar to pieņemt. Taču savas izklaidības vai ieraduma dēļ viņa uzrakstīja uz aploksnes Frānsisa Ņujorkas adresi… Nākamajā dienā Frānsiss jau bija Montgomerijā, vispirms draudēja, tad lūdzoties un visbeidzot pieprasot, lai viņa tūdaļ pat kļūst par viņa sievu. Pretējā gadījumā viņa tikpat “nejauši”, kā bija nosūtījusi šo spraužamadatu, kļūšot par sievu kārtējam nedēļas nogalē sastaptajam golfa spēlmanim un būs nelaimīga visu atlikušo dzīvi, jo viņš, Frānsiss Skots Ficdžeralds, tūlīt pat izdarīs pašnāvību… Taču Zeldas atbilde bija pat ļoti nosvērta – nē, nē un vēlreiz nē, sak, labāk jau tad beidz savu dzīvi pašnāvībā, nekā mēs abi kopā nomirsim badā par tavu algu!
Atgriezies Ņujorkā, Frānsiss ierakstīja dienasgrāmatā: “Esmu iemīlējies viesuļvētrā… Bet es esmu iemīlējies! Es viņu mīlu, es viņu mīlu, es viņu mīlu!” Frānsiss iesniedza atlūgumu, pameta Ņujorku un devās uz mājām Senpolā, lai ķertos pie romāna pārstrādāšanas – tā paša, ko bija uzrakstījis jau Prinstonā, pirms bija nolēmis nomirt kaujas laukā.
Zelda tikmēr izklaidēja sevi, kā nu mācēja. Kad reiz viņai likās, ka peldkostīmā nav ērti nirt, viņa no tā vienkārši atbrīvojās, nolecot no tramplīna kaila. Montgomerijas vīrieši, protams, tūlīt steidzās papildināt viņas pielūdzēju rindas. Taču, kad pēc piecu mēnešu stoiskas klusēšanas pienāca vēstule no Frānsisa, kurā viņš rakstīja, ka mīl viņu tāpat kā agrāk un gribētu ierasties Montgomerijā, lai viņu satiktu, Zelda atbildēja uzreiz: “Protams, brauc!” 1920. gada 26. martā iznāca Frānsisa pārstrādātais romāns ar jaunu nosaukumu “šaipus paradīzes”. Nākamajā dienā viņš pamodās ne tikai slavens, bet arī bagāts un jau pēc nedēļas apprecēja savu jauko meiteni ar čigānietes vārdu.
