Romantiskais egoists 0
Tā bija patiesība. Frānsisa vecākus dēla lēmums pamest prestižo Prinstonu ļoti apbēdināja. Viņi nebija bagāti, toties ļoti nopietni cilvēki, turklāt dedzīgi katoļi. Patiesībā Skots bija iestājies Prinstonā tikai futbola dēļ, kurā viņš burtiski bija iemīlējies. Reiz viņš bija devies uz maču, kur prinstonieši spēlēja pret Jeila universitātes komandu. Ieraudzījis Sema Vaita spēli, viņš tūdaļ izdarīja savu izvēli. Viņš vēl ilgi piezīmju grāmatiņā glabāja biļeti no šīs spēles, uz kuras bija uzrakstījis: “Sems Vaits guva vārtus un nosvēra mani uz Prinstonas pusi.”
Iestājies Prinstonā, Frānsiss vispirms pieteicās futbola komandā. Pēc divām nedēļām viņu no tās patrieca kā neperspektīvu. Bez futbola Prinstona Frānsisam likās pelēka un garlaicīga padarīšana. Viņu kaitināja švītīgie bagātnieku dēliņi, bet dzīvot godīgu nabadzīga ierindas studentiņa dzīvi viņš nevēlējās. Vajadzēja atrast veidu, kā pievērst sev uzmanību un izcelties par katru cenu, turklāt vēl pierādīt, ka viņš nav sliktāks, bet gan vēl labāks par Prinstonas švītīgajiem sprukstiņiem.
Frānsisam bija slepenais ierocis: sacerēšanas māksla! Reiz viņš bija kļuvis par skolas zvaigzni, kad viņa uzrakstīto detektīvstāstu par policijas iecirkņa šerifu ievietoja skolas sienas avīzē. To atminējies, Frānsiss atkal ķērās pie spalvas, sākot rakstīt humoristiskus stāstiņus, ko publicēja studentu žurnālos. Viņš rakstīja arī lugas Prinstonas teātrim, dažas no tām uzvarēja universitāšu konkursos, un tās pieņēma iestudēšanai.
Taču ar to bija par maz, viņam gribējās pašam spēlēt uz skatuves! Taču Prinstonas pedagogu padome nesekmīgajiem liedza dalību teātrī. Visbeidzot, pēc tam, kad viņu atskaitīja slimības dēļ un atjaunoja nākamajā gadā, kā rezultātā viņš nokļuva jaunākā kursā par saviem draugiem, viņš saprata, ka eksāmenu nokārtošanai un diploma saņemšanai viņam vispirms jānomirst pie mācību grāmatām savā spēku plaukumā, citādi nekas cits kā nesekmība viņam nespīd…
Frānsiss izlēma, ka Prinstona nav domāta viņam, un izšķīrās par kaut ko romantiskāku: 1917. gadā kā brīvprātīgais pieteicās armijā. Plosījās Pirmais pasaules karš, un Frānsiss bija pārliecināts, ka viņu tūlīt nosūtīs uz fronti, kur, protams, nekavējoties nogalinās. Lai atstātu šai pasaulei par sevi kaut kādu piemiņu, pirms došanās uz fronti viņš nosūtīja izdevniecībai sava romāna “Romantiskais egoists” manuskriptu. Taču to drīz atsūtīja atpakaļ ar uzmundrinošu ieteikumu vēl piestrādāt. Savukārt frontes vietā Frānsisu nosūtīja uz mācību nometni, kas atradās tuvu brīnišķajai Zeldai Seirai.
