Žoržs Siksna: jo vecāks kļūstu, jo – lielāks patriots 2
Esmu mainījies – saka dziedātājs Žoržs Siksna. Kļuvis savaldīgāks, daudz ko laižot gar ausīm, vienīgi pret Latvijas apsmējējiem viņš ir tikpat neiecietīgs. Tāpēc, ka patriots un diezgan nacionāli noskaņots.
Pirms pieciem gadiem Žoržs Siksna piedzīvoja brīnumu. Kā citādi lai nosauc to, kas notika pēc dramatiskā septiņu stundu lidojuma no Ņujorkas uz Amsterdamu. Dziedātāju atceļā no Kanādas un Amerikas turnejas pie trimdas latviešiem lidmašīnā ķēra trieka, taču viņš ne tikai atveseļojās, bet atguva arī spēju kāpt uz skatuves un dziedāt. Dievs deva vēl vienu iespēju.
Ar Žoržu tiekamies brīdī pirms Ziemassvētku koncerta “Sudraba slidas” mēģinājumiem un vokālā pedagoga nodarbībām. – Ko gan es vēl varētu pastāstīt? – viņš pirmais man pajautā.
Vai mākat slidot? “Sudraba slidu” Ziemassvētku stāsts aizved uz 19. gadsimta Holandi, kad bērni tur slidoja pa kanāliem. Kāda bija jūsu bērnība – ar mūziku vien nodarbojāties vai tomēr sanāca uzkāpt uz ledus?
Kā lauku puika dzīvoju Tērvetes pusē un atceros pāris ziemas bez sniega, kad varēja pa Kroņauces dzirnavezeru kilometriem slidot. Spēlējām hokeju, vasarā futbolu. Sen neesmu uz slidām kāpis.
Bet derētu?
Vajadzētu, tikai krist nedrīkst.
Tāpat kā dzert kolu, bučoties caurvējā un vēl nezin ko. Daudz aizliegumu.
Dzīvē vispār vajag iemācīties dažas lietas un tad dzīvot ir vieglāk. Viena no tām, kā sunim saka: nedrīkst. Es, piemēram, nekad neeju pāri ielai pie sarkanās gaismas. Tagad kūkas nedrīkstu ēst, aukstu dzert, ziemā runāt uz ielas, dziedāt aukstā laikā…
Nekreņķēties par sīkumiem.
Vairāk savaldos, neesmu tik emocionāls, kāds biju, laižu daudz ko gar ausīm.
Nelamājat krēslus, ja ar valsti kaut kas neiet, kā vajag?
Lai nesanāk kā Šomasei? Nākamgad būs pašvaldību vēlēšanas un kultūras namos, kuros ir veci krēsli, viņa būs uz izķeršanu – kultūras namu vadītāji aicinās uz koncertiem. Ja es būtu pilsētas mērs un sēdētu koncertā, kurā mākslinieks pasaka, ka šie krēsli nekam neder, skaidrs, ka tos nomainītu. Pašvaldību vīri ir ļoti patmīlīgi, līdzīgi kā savā laikā kolhozu priekšsēdētāji, kuri bija kā mazi cariņi. Labi, ka Šomase to pateica Daugavpilī, nezin kas būtu, ja tas notiktu Ventspilī?
Vai tas nav gadījums, kad dziedātāja savas personīgās problēmas uznes uz skatuves?
Nu tad ir jāizrunājas, tam ir psihoterapeiti. Ar mani kaut kas līdzīgs notika Koru karu laikā, kad kolēģe Ieva Akuratere mani aizvainoja, netieši nosaucot par krogus dziedātāju. Tas mani aizskāra, jo ne tikai man, daudziem bija jādzied restorānos, lai nopelnītu dzīvošanai. Tas ir diezgan smags darbs. Zinu, ka viņa jaunībā nebija spiesta tā strādāt.
Pret jebkuru darbu jāizturas ar cieņu, kaut vai par sētnieku strādā. Mans pedagogs Zahodņiks* stāstīja, ka vecos laikos arī sētnieku uzrunāja par kungu.
Koru karos jūs par daudz ko dusmojāties.
Jau tad jutos slikti, man bija grūti pāriet pāri skatuvei, elpas trūka.
Kādu atceraties savu krogus laiku, ir taču Raimonda Paula piemērs ar alkoholu?
Kas gribēja alkoholu, tam tas bija. Tas atkarīgs gan no paša, gan gēniem – ja cilvēkam bija uz to tieksme.
Ko esat mantojis no vecākiem?
No mammas – akurātumu un diemžēl arī slimības. Viņa četrdesmit astoņu gadu vecumā aizgāja ar to pašu, kas bija man – insultu un infarktu. Tajā laikā tādu stentu, ar kuriem paplašina asinsvadus, vēl nebija. Tehnoloģijas ir ļoti gājušas uz priekšu.
No tēva esmu mantojis balsi, taču viņš dziedāja tikai ģimenes saietos, mazliet vieglprātību un arī vārdu. Vecaistēvs manu tēvu par Žoržu nosauca sava drauga vārdā. Tas tāds franču Juris.
Skaista balss jums no bērnības?
Šo pasauli man pavēra Zahodņiks, pasniedza man par maksu privātstundas. Tiku pie viņa septiņpadsmit gados, un tā bija veiksme, pie cita varbūt nebūtu tā izdevies nostādīt balsi. Meistars bija ebrejs, skolojies Itālijā – viņu tēvs uz turieni aizsūtīja trīsdesmitajos gados. Ļoti interesants cilvēks, daudz stāstīja par koncertiem, māksliniekiem, arī politiku, zināja valodas. Lai gan abi viņa vecāki un sieva kara laikā aizgāja bojā, nedzīvoja ar ļaunumu sirdī pret latviešiem. Pašam paveicās, jo tajā laikā atradās Maskavā, kur notika operas dekāde.
Konservatoriju, kā kādreiz sauca Mūzikas akadēmiju, neesat beidzis?
Zahodņika dēļ to nedarīju, jo negribēju citu skolotāju. Pedagogu maiņa balsij nenāk par labu.
