Kā pasargāt tuvinieku no kļūšanas par zombiju 1
Ir arī citi cilvēka dvēseles tvarstīšanas paņēmieni. Var zem mirstošā spilvena palikt trauku ar maģiskajiem priekšmetiem un zālītēm, un tas tad “iesūks” sevī dvēseli. Tāpat cilvēka dvēseli var nomainīt ar kukaiņa vai dzīvnieka dvēseli. Nevienā no šiem gadījumiem upuris neko nenojautīs. Var pat paņemt dvēseli no jau miruša cilvēka. Taču, lai arī kādu metodi izmantotu, kapa malā dvēseles loma aizvien paliek tā pati, un pēc maģisko narkotiku ieņemšanas var uzskatīt, ka lieta ir paveikta. Upuris kļūst par zombiju – šausmīgu, pakļāvīgu staigājošo mironi, kas gatavs izpildīt jebkuru burvja rīkojumu.
Lai burvis nevarētu iegūt līķi un iztaisīt no tā zombiju, jāpaveic patiešām grandiozs darbs. Vispirms ģimene, kas kaut ko tādu vispār var atļauties, kapu izbetonē. Citi apbedījumu ierīko savā dārzā vai dzīvas satiksmes ceļa malā. Tā kā bokora nolūkiem derīgs tikai gluži svaigs mironis, tuvinieki var dežurēt pie aizgājēja kapa tik ilgi, kamēr līķis sācis sadalīties. Dažkārt līķi pat vēlreiz nogalina, caurdurot tam galvu vai ievadot indi, citureiz to arī žņaudz vai vismaz apglabā ar nazi rokās, lai tas pats spētu sevi pasargāt. Bieži vien līķi kapā ieliek ar seju uz leju, bet mutē sabāž zemi vai pat aizšuj lūpas, lai tad, kad burvis izrunās tā vārdu, tas nevarētu atsaukties.
Ja cilvēks kļuvis par zombiju, izglābties no mūžīgā transa var tikai tad, ja apēd sāli, kas bieži vien kalpo kā baltās maģijas simbols. Pēc tā zombijs acumirklī apzinās savu stāvokli, saprot, ka ir miris, un uz visiem laikiem atgriežas kapā.
Grāmatā “Neredzamie” britu antropologs Frānsiss Haklijs vēsta par kādu zombiju, par ko viņam cita starpā pilnā nopietnībā stāstījis vietējais katoļu garīdznieks (!). Šis zombijs klimtis pa savu ciematu tik ilgi, kamēr beidzot aizturēts un nogādāts policijas iecirknī. Taču paši policisti bija tik izbijušies, ka neuzdrošinājās neko pasākt, tāpēc vienkārši izlika to atpakaļ uz ielas. Pēc dažām stundām kāds, saņēmis dūšu, iedeva zombijam padzerties sālsūdeni, un pēc tam tas izmocījis savu vārdu. Pēc tā zombiju atpazina viņa tante, kura turpat netālu dzīvoja. Un viņa pavēstīja, ka viņas radinieks nomiris un apglabāts pirms četriem gadiem…
Tad ļaudis pasaukuši to pašu katoļu garīdznieku, kuram zombijs esot vēlīgi pavēstījis tā burvja vārdu, kurš to atdzīvinājis kopā ar vēl vairākiem zombijiem. Tad vēl joprojām krietni sabijušies policisti nogādājuši attiecīgajam burvim vēstuli, kurā piedāvājuši savākt savu zombiju. Taču pēc dažām dienām zombijs, kas visu to laiku tā arī “rēgojās” visu acu priekšā uz ielas, beidzot pa īstam nomira. Ļaudis mēļoja, ka par “nepaklausību un izmuldēšanos” to nogalinājis pats burvis. Pēc tam beidzot drosmi atguva arī policisti un arestēja burvi un viņa sievu, taču citus zombijus tāpēc vien atrast neizdevās.
Visos šajos stāstos par zombijiem allaž ir tāds kā nepabeigtības elements. Proti, it kā būtu izlaisti kādi būtiski fakti. Tostarp gan tie paši katoļu, gan protestantu garīdznieki stāsta arī gūzmu citu stāstu, kuriem vienlaikus ir gan grūti noticēt, gan arī nav iespējams klaji neticēt – par to, ka paši savām acīm redzējuši mironi, aizvēruši zārka vāku un metuši kapā smiltis, bet pēc dažām dienām vai nedēļām sastapuši “bijušo klientu” uz ielas ar sastingušu skatienu un bez mīmikas, proti, pilnīgi nepieskaitāmu, bet vienlaikus arī ne īsti mirušu.
Zora Hērstone raksta, ka dažkārt pie kristiešu misionētājiem šīs būtnes atved pats bokors vai kāda burvja atraitne, lūdzot rast iespēju no tām atbrīvoties. Hērstone arī ilgstoši uzturējusies Haiti, un viņai ne tikai izdevies redzēt īstus zombijus, bet arī tiem pieskarties un pat nofotografēt. Tā, piemēram, viņa nofotografēja zombiju, vārdā Felīcija Fēliksa-Mentora, kura ar pēkšņu slimību nomira 1907. gadā. Taču tad viņu atrada 1936. gadā – viņa pilnīgi kaila pastaigājās pa ceļu netālu no sava brāļa fermas. Gan brālis, gan liela daļa citu cilvēku acumirklī atpazina sievieti, kuru paši bija apglabājuši pirms 29 gadiem! Felīcija bija tik drausmīgā stāvoklī, ka viņu nogādāja slimnīcā, kur pēc dažām nedēļām viņu ieraudzīja arī Hērstone. Viņa rakstīja, ka skats patiešām bijis šaušalīgs – pilnībā balta seja, gluži kā izdedzināta ar skābi, ar absolūti mirušām acīm. Viņai neko nevarēja izdarīt, neko ne pajautāt, ne sadzirdēt atbildam, tikai skatīties uz viņu. Un ilgi šādu skatu izturēt nebija iespējams.
