Tev neviens atļauju neprasīs 1
Šī baiļu un māņticības atmosfēra uzturēja ticību vudū. Ticot mirušo kultam, nav arī grūti noticēt melnās maģijas iespējām un tam, ka ir iespējams likt mironim kustēties un pildīt svešu gribu. Daudzi apgalvojuši, ka tieši tāds nolūks bijis Metjū Tuselam attiecībā uz saviem viesiem. Katrā ziņā no visām lamatām, kurās neuzmanīgs cilvēks var iekrist burvestības rezultātā, visšaušalīgākais ir tieši zombijs, jo ar to nespēj tikt galā praktiski neviens. Pagājušā gadsimta 50. gados grāmatas “Vudū Haiti” autors Alfreds Metro rakstījis par pētījumiem, kas saistīti ar zombijiem. Viņš raksta: “Portoprensā vispār nebija daudz tādu cilvēku, arī pietiekami izglītoto vidū, kuri daļēji vai pilnībā neticētu šiem šaušalīgajiem nostāstiem.”
Vienu no tādiem pierakstījis ar Metro. Tas ir stāsts par kādu jaunu meiteni, kura noraidījusi varena hungana precību piedāvājumu. Viņš aizgājis, zem deguna murminot dažādus draudus. Bet meitene pēkšņi saslima un drīz vien nomira. Tā sanāca, ka viņas zārks bija krietni vien par īsu, tāpēc nācās viņai ieliekt kaklu. Tajā mirklī līdzās esošā svece apgāzusies un apsvilinājusi viņai kāju. Pēc kāda laika cilvēki pamanīja meiteni dzīvu, atpazīstot pēc apsvilinājuma un šķībā kakla. Klīda runas, ka greizsirdīgais hungans pārvērtis viņu zombijā un izmantojis kā kalponi, taču drīz, sajutis pārlieku paaugstinātu interesi par šo gadījumu, bija spiests tomēr viņu “atbrīvot”.
Šo burvi vadīja vēlme atriebties, kas ir visnotaļ parasts iemesls ikviena cilvēka, kurš kādu iemeslu dēļ nav īpaši iepaticies, pārvēršanai zombijā. Dažkārt, ja vien ir piemēroti miroņi, tos pārvērš zombijos, lai izmantotu vienkārši kā bezmaksas darbaspēku. Retākos gadījumos viņi ir līguma ar nelabajiem spēkiem upuri, jo tādā veidā nelabie iekasē maksu par veiktajiem pakalpojumiem, pretim saņemot cilvēku dvēseles. Un, ja kristieši citus baida ar savas dvēseles pārdošanu nelabajam, tad vūdū sekotāji mierīgi tirgojas ar citu dvēselēm. Apmaiņā pret varu, bagātību vai jebkādiem citiem labumiem ir nepieciešams atdot sev vistuvāko un dārgāko cilvēku dvēseles. Katru gadu šī šaušalīgā procedūra atkārtojas, kamēr vairs nav palicis neviena tuvinieka, kuru varētu piedāvāt, un tad jau nākas beidzot atdot pašam savu dvēseli. Bet ķermenis, tāpat, kā gadījumos ar visiem pārdotajiem tuviniekiem, kļūst par zombiju.
Tādu līgumu slēdz, izmantojot bokoru pakalpojumu, jo tikai viņi var izveidot zombiju. Tiklīdz ir satumsis, burvis apseglo zirgu un jāj uz upura māju. Tur, pieplacis ar lūpām pie durvju šķirbas, bokors “izsūc” dvēseli un ievieto to pudelē, ko rūpīgi noslēdz. Drīz pēc tam upuris pēkšņi saslimst un tūlīt pat nomirst. Pēc apglabāšanas, parasti pusnaktī, bokors ar palīgiem ierodas pie kapa, atrok to un izrunā mirušā vārdu. Atbildot mironis mēģina pacelt galvu, jo bokors jau pārvalda viņa dvēseli. Tiklīdz tas ir noticis, bokors acumirklī tver pēc pudeles ar dvēseli un pagrūž to mironim pie deguna. Tagad tas skaitās reanimēts. Bokors izvelk to no kapa, sasien un pilnīgai atdzīvināšanai vēl sit tam pa galvu. Tad viņa palīgi rūpīgi aizrok kapu, lai nevienam nerastos aizdomas par notikušo.
Sākumā bokors un viņa palīgi ved upuri gar viņa paša māju. Runā, ka pēc tam tas vairs nekad nespēšot to atpazīt un mēģināt tajā atgriezties. Tad upuri nogādā bokora mājā vai vudū pilī, kur “pacienā” ar speciālu uzlievi. Pētnieki uzskata, ka tas ir indīgo augu – beladonnas vai datura (tā dēvētā Džimsona zāle) – ekstrakts. Koloniālisma laikā vergi bija pamanījušies ar to noindēt savus saimniekus. Savukārt citi pauž, ka to izgatavojot no tām pilēm, kas pil no miroņa deguna…
