Vudū burvji jeb bokori 1
Vudū burvji jeb bokori ir visnotaļ šaušalīgas būtnes. Tās ar mirušajiem sazinās vai nu paši savās, vai kādu savu klientu interesēs, piekopjot visļaunāko burvestību. Dažkārt hungans un bokors ir viena un tā pati persona. Vudū garīdzniekam, kā jebkurā citā konfesijā, jāzina arī burvestību pamati, lai tādējādi spētu ar tām cīnīties. Mūsdienās hungans var uzlikt lāstu ar baltās maģijas palīdzību, taču jau rīt viņš var izmantot arī melnās maģijas elementus. Tie var izsaukt gan labos, gan ļaunos garus, piemēram, Zandoru, kas pārvērš cilvēku čūskā vai sikspārnī. Neskatoties uz to, vudūisti uzskata, ka īstens hungans nekad nenodarbosies ar burvestībām, un, protams, ir tādi bokori, kuri nekad nav bijuši vudū garīdznieki. Bokori vada slepenas biedrības, kas pielūdz nelabo un sapulcējas kapsētās, kur īsteno šaušalīgas mirušo ceremonijas.
Šie burvji no kapsētas zemes un miroņu kauliem izgatavo īpašus pulverīšus, lai ienaidniekam “uzsūtītu mironi”. Pie upura durvīm vai viņa ikdienas ceļā izbārstīts pulverītis var izraisīt paralīzi vai pat nāvi, ja vien tajā laikā hungans nav paspējis veikt pretpasākumus. Cita cīņas metode ir tāda, ka mironi ieģērbj upura apģērbā un noslēpj slepenā vietā, kur tas pamazām sadalīsies, bet nelaimīgais upuris zaudēs prātu, to meklējot. Pētnieki pauž, ka tajā gadījumā, ja upuris zina, kas notiek, un tic maģijas spēkam, esot visnotaļ viegli panākt vēlamo rezultātu.
Haiti saglabājušies dvēseli plosoši nostāsti par to, kā burvji izmanto miroņus. Jau minētais Viljams Sibruks vēsta par gadījumu ar jaunu sievieti Kamillu Tuseli un viņas vīru Metjū. Pirmajā viņu kāzu gadadienā Metjū drīz pēc pusnakts vedis sievu atzīmēt notikumu. Viņš uzstāja, lai Kamilla uzvelk kāzu kleitu. Mazliet izbijusies viņa tomēr paklausīja. Viņi devušies uz kādu svinīgi uzpostu un sveču izgaismotu istabu. Bez viņiem tur bija vēl četri viesi vakartērpos. Taču neviens nav meties apsveikt Kamillu. Metjū atvainojies viņu vietā, apsolot, ka pēc pasēdēšanas pie svētku galda vīrieši ar viņu padejos. Kamillai vīra balss likusies saspringta un nedabiska, un tad viņa piepeši ieraudzījusi, kā viena viesa nekustīgie pirksti neveikli sažņauguši vīna glāzi – tā, ka dzēriens šļakstījies laukā. Paņēmusi sveci, Kamilla strauji ielūkojusies noslēpumaino viesu sejās un atklājusi, ka atrodas telpā kopā ar četriem līķiem… Viņa panikā metusies bēgt, taču tā arī nav lāgā atjēgusies no murgpilnā notikuma. Nākamajā dienā viņas draugi devušies uz attiecīgo istabu un tur visu atraduši tieši tā, kā viņa aprakstījusi, tikai tuir vairs neesot bijis ne klusējošo viesu, ne viņas vīra Metjū. Mēļoja, ka viņš jau tajā pašā naktī aizceļojis no Haiti.
Leģenda vai fakts? Tie haitieši, kuri to vēstījuši Sibrukam, uzskatīja, ka tas ir reāls fakts. Turklāt viņi zināja vēl gūzmu līdzīgu stāstu. Bērni Haiti salā uzaug šādu melnas maģijas stāstu par spokiem un burvjiem atmosfērā. Mātes aizliedz bērniem rotaļāties ar savu ēnu, apgalvojot – ja viņi neklausīs, viņus aiznesīs bokors, vai tontons-makugs, klaiņojošs vudū burvis. Jāpiebilst, ka pēdējais brīdinājums kļuva par realitāti, kad Haiti varu ieguva diktators Fransuā Divaljē, jo viņa algotņus acumirklī nodēvēja par tontoniem-makugiem.
