Lielais un Mazais Labais Eņģelis 1
Vudū kā reliģijai ir divas puses. Viena ir ticība un pakļaušanās saviem dieviem, gluži kā klasiskajās reliģiskajās konfesijās. Otra jau ar mistisku iekrāsojumu – vudū kā melnā maģija, buršana, monstru un slepkavu pielūgšana un ticēšana miroņu atdzimušanai. Ļoti svarīga daudzu vudū ceremoniju sastāvdaļa ir asinis, tāpēc bieži upurē cūkas, vistas un gaiļus.
Vudū ceremonija notiek tā dēvētajās “pļāpnīcās” (tonnelles). Tā var būt gan kāda nožēlojama būdiņa ar netīru grīdu, gan arī gluži mūsdienīga ēka, taču visos gadījumos tur jābūt laukumiņam rituālajai dejai. Tieši dejā ceremonijas dalībnieki piedzīvo galveno vudū pieredzi, proti – garu iemiesošanos. Deja, dziedāšana un bungu ritms veido atmosfēru, kurā vudū piekopējs un gars var kļūt par vienotu veselumu, un iestājas mirklis, kad dejojošie iekrīt transā, kas noslēdzas ar samaņas zaudēšanu.
Dejojošo var pārņemt jebkurš no daudzajiem dieviem un gariem, no kuriem lielākajam vairumam joprojām ir afrikāņu vārdi. Šajā mirklī iemiesojumu guvušais ir pilnībā pārliecināts, ka kļuvis par “to” un pārņēmis atbilstoši ārējo veidolu, žestus un uzvedību. Piemēram, tas, kurā iemiesojies tēva Legbas gars, kas sargā vārtus uz citām pasaulēm un ir krustceļu dievība, kuras simbols ir kruķi, visu acu priekšā acīm redzami savecē un sāk pārliecinoši klibot. Apkārtesošie, atpazinuši garu, steidz palīgā ar nūjām un kruķiem.
Jūras dievs sāk aizrautīgi airēt ar neredzamiem airiem. Koķetas sievietes iemiesojums sāk uzvesties izaicinoši un pavedinoši. Viena no tradicionālajām dievietēm Dagomeja (no Beninas) ir lielisks sievietes un panteras apvienojums, kas joprojām saglabā savu varu Haiti, piespiežot iemiesojumu saliekt pirkstus gluži kā ķetnas nagus. Ļaunie gari spēj dejotājiem izraisīt konvulsijas. Iemiesojuma apmātība turpinās vairākas stundas, un šajā laikā cilvēks, nejuzdams sāpes, var staigāt pa kvēlojošām oglēm, iegremdēt roku verdošā ūdenī, kā arī transa stāvoklī pat nocirst sev roku pirkstus.
Pētnieks Patriks Lejs Fermers daudz laika pavadījis Haiti un piedāvā savu skaidrojumu tam, kā var rasties attiecīgā apmātība jeb iedomātā dieva iemiesošanās. Raugi, katrs Haiti iedzīvotājs jau kopš mazotnes ir apmācīts iemiesošanās mirklim, un viņš zina, ka šis brīnums katrā ziņā notiks. “Pļāpnīca”, kurā jau gaiss ir noslēpumu piesātināts un bungu dārdoņa teju vai fiziski iespaido smadzenes, viņš ieslīgst histērijas un tai sekojošās pašhipnozes stāvoklī.
Ar moderno encefalogrammu palīdzību pētnieki konstatējuši, ka cilvēka smadzenes ir neiedomājami jūtīgas pret ritmisku iedarbību. Tādējādi, mainot ceremoniālā rituāla toņa augstumu un ritmu, vudū garīdznieks – hungans – var palielināt iemiesošanās pakāpi. Lai palīdzētu ieiet apmātībā, hungani prot izmantot maģiskos pulverus un zālītes, taču runā, ka tik drudžainā atmosfērā, kādā parasti norit vudū ceremonijas, pilnīgi pietiek ar visparastākajām vielām, piemēram, pipariem.
Vudūisti uzskata, ka dievi nevar iemiesoties ķermenī, ja tur nav dvēseles, un tieši tas ir apmātību iniciējošs moments. Valda uzskats, ka vudū divas daļas veido Lielais labais eņģelis un Mazais labais eņģelis. Pirmais ir tas, ko var nodēvēt par pašapzināšanos, kas veido cilvēka būtību un dvēseli un padara cilvēku par to, kas viņš ir. Bez Lielā eņģeļa Mazais eņģelis un ķermenis zaudē saikni. Iemiesojuma laikā Lielo eņģeli izspiež, un cilvēks pārstāj būt tas, kas viņš ir, tādējādi kļūstot par to dievību, kas iemiesojusies viņa ķermenī. Parasti apmātība pāriet pati no sevis, un tad vudūista Lielais eņģelis atgriežas savā vietā. Taču dažkārt tas var notikt tikai ar tiešu hungana palīdzību. Pēc nāves ir jāparūpējas par to, lai piemeklētu no ķermeņa atbrīvotajai dvēselei jaunu mājokli. Dvēseli, kas sākotnēji uzturas upju dibenā, speciālas ceremonijas laikā izsauc hungans un ievieto to iesvētītā lādītē, kas tagad ir nomainījusi fizisko ķermeni. Tādā veidā tā kļūst par senča garu, kas sāk dot padomus un apsargā savu ģimeni.
