Nelaimīgo afrikāņu sūrais liktenis 1
Lai saprastu, kāpēc zombiji pēkšņi sadomā rīkot kaut kādus gājienus, kāpēc haitieši no tiem tik ļoti baidās un kas var notikt ar tiem tuviniekiem, kuri tomēr sadūšosies atbrīvot savus nomirušos tuviniekus no burvju varas, vispirms nepieciešams ielūkoties Haiti pagātnē, galvenokārt tieši vudū reliģiskajā praksē.
Vudū, kā zināms, ir unikāls afrikāņu, katoļu un savā ziņā arī Amerikas indiāņu un Eiropas okultisma apvienojums. Tomēr visdziļākās tā saknes meklējamas Āfrikā, un vudū parādīšanās saistīta ar lielas afrikāņu vergu partijas ierašanos Haiti. Šis šaušalīgais periods cilvēces dzīvē sākās 16. gadsimtā, kad Haiti pārvaldīja kristiešu asiņainie rokaspuiši no Spānijas, un jo īpaši uzplauka 17. gadsimtā, kad sala pārgāja Francijas valdījumā. Tā kļuva par visbagātāko Francijas koloniju, un, lai spētu uzturēt šo statusu, bija nepieciešami vergi. Eiropas vergu tirgoņi – pārsvarā ebreji – ar dzīvo preci nodrošināja Jaunās pasaules plantācijas, piegādājot tos galvenokārt no Āfrikas rietumu piekrastes, tāpēc viņi bija gatavi apmierināt arī aizvien pieaugošās franču prasības.
Tajos retajos gadījumos, kad franču varas iestādēm radās kaut kādas problēmas ar vergu tirdzniecību, tās allaž atrunājās, ka tas esot vislabākais veids, kā afrikāņu pagānus pievērst kristietībai. Raugi, citas zvērības neesot tik efektīvas. Tādējādi faktiski visi vergi automātiski kļuva arī par katoļu baznīcas “avīm”. Turklāt viņi pamanījās mazliet mainīt virkni kristiešu doktrīnu, pielāgojot tās savam dabiskajam temperamentam un vajadzībām, sajaucot kristiešu ceremonijas ar saviem reliģiskajiem rituāliem. Šis savienojums saglabājies līdz pat mūsdienām. Proti, pilnībā nerēķinoties ar skaudīgās kristiešu baznīcas protestiem, lielākā daļa haitiešu faktiski vienādā mērā vienlaikus piekopj gan katolicismu, gan vudū.
Uz Haiti vergus veda no visas Āfrikas rietumdaļas, taču lielākā daļa piederēja ciltīm, kas runāja jorubu valodā. Un šīs ciltis ticēja garu iemiesošanās fenomenam. Nošķirti no dzimtās zemes un tuviniekiem, šaušalīgos apstākļos pārvesti uz nepazīstamu valsti, neskatoties uz kristiešu varmācību, vergi tomēr spēja saglabāt pieķeršanos savām tradīcijām. Viņi joprojām godināja maģiju un buršanu un atcerējās savus dievus un senču garus, kurus bija pielūguši Āfrikas mežos, un tas tad arī veidoja vudū rašanās bāzi Haiti. Šī reliģija uzplauka ārkārtīgi strauji, ļoti samulsinot kristiešus, bez īpašas sludināšanas un piespiedu pievēršanas izplatījās salā un apvienoja no savas dzimtenes brutāli aizvestos cilvēkus. Kristieši acumirklī parūpējās, lai franču laicīgā vara šo reliģiju aizliedz, savā aprobežotībā neatskārstot, ka tādā veidā tikai nodrošināja vudū popularitāti un tās krietni vien šaušalīgo mistisko dominanti.
Bet verdzība tostarp bija lielisks peļņas avots. Ap 1750. gadu uz Haiti atveda vismaz 30 000 vergu katru gadu! Paaudzes nomainīja viena otru, taču dvēseles smeldze un nostalģija pēc dzimtenes nenoplaka, kamēr pamazām nobrieda augsne dumpim. 1757. gadā Haiti sala veica mēģinājumu iegūt neatkarību. Izbēgušo vergu sacelšanos vadīja kāds Makandals, taču franči spēja viņu sagūstīt un acumirklī sodīja ar nāvi. Drīz sekoja nākamie dumpji, kas pasteidzināja Haiti neatkarības pasludināšanu, kas notika 1804. gadā. Aizejot franču kolonistiem, kas ar saviem durkļiem šeit bija galvenie katoļu ticības uzturētāji, salā visviet izplatījās vudū reliģija.
