Zombijs nāk! Īss, bet pamatīgs ieskats “dzīvo miroņu” mitoloģijā 1
Starp dzīvību un nāvi
Zombijs ir ļoti savdabīga būtne – ne dzīva, ne mirusi, un tādas visbiežāk sastopamas Haiti salā. Leģendas vēsta, ka zombijs ir miris ķermenis bez saprāta un dvēseles, bet tas atrodas burvja varā, kas to pakļāvis sev un izrīko. Katrā ziņā haitieši tic zombijam un baidās no tā. Vēl gan par zombijiem uzskata arī mūsdienu rietumpasaules visnotaļ dzīvos iedzīvotājus, kurus pasaules pārvaldītāju elite “sazombējusi” kļūt par negausīgiem patērētājiem, akli ticēt visiem propagandas meliem un uzskatīt sevi par labklājībā dzīvojošiem biorobotiem, bet tas laikam jau ir gluži cits stāsts…
Par pierādījumu tam, ka klasiskie zombiji patiešām eksistē, min gūzmu piemēru, kas neesot skaidrojami nekā citādi kā tikai tā, ka tie ir staigājoši miroņi. Pētnieks Viljams Sibruks pats esot Haiti reāli sastapies ar zombiju un kopš tā mirkļa nesatricināmi tic itin visam, ko par tiem stāsta. Sibruks apraksta savu personisko sastapšanos ar radījumu, kas, viņaprāt, ir visšaušalīgākais no visām pārdabiskajām parādībām. “Visbriesmīgākās ir acis. Un tā nav tikai mana iztēle. Tās patiešām bija miroņa acis, taču ne jau gluži aklas, bet gan kvēlojošas, dažādi fokusētas, neko neredzošas. Tāpēc seja izskatījās vienkārši šaušalīga. Tās bija tik tukšas, it kā aiz tām nekā nebūtu. Ne jau tāpēc, ka nebija nekādas izteiksmes, bet gan tāpēc, ka vienkārši nebija nekādu iespēju kaut ko paust. Līdz tam mirklim es Haiti jau biju redzējis tik daudz lietu, kas atrodas ārpus parastās cilvēku pieredzes, ka uz mirkli pilnībā it kā atslēdzos un nodomāju, drīzāk – sajutu: ak, kungs, bet varbūt visas šīs blēņas tomēr ir patiesība…”
Zombiju liktenis ir šaušalīgāks par to, kas piemeklējis vampīrus un vilkačus. Piemēram, vampīri vismaz atgriežas pie tiem, kurus mīl, tos var atpazīt un pat noturēt. Vilkačus ir iespējams ievainot, un tie spēj ieņemt cilvēka veidolu. Bet zombijs ir absolūts automāts bez vismazākās saprāta devas, nolemts eksistēšanai pusmiegā, un tas var kustēties, baroties, dzirdēt un pat runāt, taču neko neatceras par savu pagātni un neapjauš savu tagadni, tas bez jebkādām atpazīšanas pazīmēm var ielūkoties acīs tiem, kurus mīlējis, un rāmi paiet garām pats savai mājai.
Ne īsti dzīva būtne, ne gluži spoks – zombijs, iespējams, ir uz mūžīgiem laikiem ievietots šajā “starprobežā starp dzīvību un nāvi”. Vampīri ir dzīvie miroņi, toties zombiji – staigājošie miroņi, ķermeņi bez dvēseles un saprāta, kam ar burvestības spēku piešķirts dzīvības veidols. Un to īpašnieki ir burvji, kas tos izmanto kā savus vergus vai arī iznomā citiem, visbiežāk – darbiem tīrumos.
