Foto – Shutterstock

Galvā viss savstarpēji saistīts 0

Cita žokļa locītavas slimību grupa ir košanas muskuļu darbības traucējumi. Reizēm pacientiem novēro pārmērīgu mutes atvēršanos jeb hipermobilitāti. Pēdējie pētījumi ļauj secināt, ka iedzimta vai iegūta novirze no mutes atvēršanās normas, pat ja pacientam nav sūdzību, agrāk vai vēlāk var izraisīt traucējumus – vienreizēju vai pastāvīgu izmežģījumu, locītavas virsmas deformēšanos utt. Tikai žokļa locītavai raksturīgs stāvoklis ir deniņu un žokļa locītavas traucējumi, kas ietver rindu klīnisku problēmu, kas nemēdz būt citās locītavās.
Ideju par to, ka žokļa locītavas traucējumi izraisa auss sāpes un trokšņus ausīs – sīkšanu, rūkšanu –, pirmais 1934. gadā izvirzīja otorinolaringologs Džeimss Kostēns, saistot to ar oklūzijas traucējumiem un stresa izraisītām košanas muskuļu spazmām.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Kokteilis
2025. gads sola “stabilu melno svītru” 5 zodiaka zīmēm
Lasīt citas ziņas

Embrioloģiskie pētījumi vēlākos gados arī pierādīja iespējamus attīstības traucējumus, kuru rezultātā saglabājas dzirdes kauliņu saikne ar žokļa locītavas saitēm. 1969. gadā Amerikas mutes, sejas un žokļu ķirurgs Daniels Laskins jēdzienam par žokļa locītavas traucējumiem pievienoja miofasciālu sāpju disfunkcijas sindromu jeb košanas muskuļu sāpes. Kopš 1993. gada jau runā par kraniomandibulāriem traucējumiem, proti, par galvaskausa un apakšžokļa attiecību traucējumiem, kopā saistot centrālo nervu sistēmu, oklūziju un žokļa locītavu.  Līdz ar to mediķi patlaban runā ne tikai par žokļa locītavas traucējumiem, bet to saistību ar galvassāpēm un sejas sāpēm, stāsta Marina Sevastjanova.

Gandrīz katrā kontinentā – Eirāzijā, Amerikā, Austrālijā – darbojas kraniomandibulārās akadēmijas, kas padziļināti pēta šo problēmu. Ja žokļa locītavas problēmas netiek savlaikus diagnosticētas un ārstētas, atsevišķos gadījumos var attīstīties ļoti nopietni sarežģījumi.

Griež reti, toties skalo 

CITI ŠOBRĪD LASA
“Galvenā izmeklēšanas metode joprojām ir klīniskā, kas izstrādāta pasaulē vienotu diagnostiskkritēriju līmenī. Slimnieka sūdzības un izmeklēšana ļauj noteikt žokļa locītavas darbības traucējumus un domāt par diferenciāldiagnozi, kā arī izslēgt citas saslimšanas. Mērķtiecīgas palīgmetodes ir rentgens, ultrasonogrāfija, magnētiskā rezonanse un kaulu scintigrāfija. Nozīmīgs ir arī cilvēka psihosociālā stāvokļa, stresa novērtējums. Nākotnē zinātnisku pētījumu nolūkos varētu izmantot ģenētisko skalu un zinātnisko skalu – molekulāro bioloģiju un citas jaunas metodes. 
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.