Galvā viss savstarpēji saistīts 0
Cita žokļa locītavas slimību grupa ir košanas muskuļu darbības traucējumi. Reizēm pacientiem novēro pārmērīgu mutes atvēršanos jeb hipermobilitāti. Pēdējie pētījumi ļauj secināt, ka iedzimta vai iegūta novirze no mutes atvēršanās normas, pat ja pacientam nav sūdzību, agrāk vai vēlāk var izraisīt traucējumus – vienreizēju vai pastāvīgu izmežģījumu, locītavas virsmas deformēšanos utt. Tikai žokļa locītavai raksturīgs stāvoklis ir deniņu un žokļa locītavas traucējumi, kas ietver rindu klīnisku problēmu, kas nemēdz būt citās locītavās.
Ideju par to, ka žokļa locītavas traucējumi izraisa auss sāpes un trokšņus ausīs – sīkšanu, rūkšanu –, pirmais 1934. gadā izvirzīja otorinolaringologs Džeimss Kostēns, saistot to ar oklūzijas traucējumiem un stresa izraisītām košanas muskuļu spazmām.
Embrioloģiskie pētījumi vēlākos gados arī pierādīja iespējamus attīstības traucējumus, kuru rezultātā saglabājas dzirdes kauliņu saikne ar žokļa locītavas saitēm. 1969. gadā Amerikas mutes, sejas un žokļu ķirurgs Daniels Laskins jēdzienam par žokļa locītavas traucējumiem pievienoja miofasciālu sāpju disfunkcijas sindromu jeb košanas muskuļu sāpes. Kopš 1993. gada jau runā par kraniomandibulāriem traucējumiem, proti, par galvaskausa un apakšžokļa attiecību traucējumiem, kopā saistot centrālo nervu sistēmu, oklūziju un žokļa locītavu. Līdz ar to mediķi patlaban runā ne tikai par žokļa locītavas traucējumiem, bet to saistību ar galvassāpēm un sejas sāpēm, stāsta Marina Sevastjanova.
Gandrīz katrā kontinentā – Eirāzijā, Amerikā, Austrālijā – darbojas kraniomandibulārās akadēmijas, kas padziļināti pēta šo problēmu. Ja žokļa locītavas problēmas netiek savlaikus diagnosticētas un ārstētas, atsevišķos gadījumos var attīstīties ļoti nopietni sarežģījumi.
Griež reti, toties skalo
