Māris Antonevičs: Baltieši uz savas ādas izjutīšot, ko nozīmē bēgļu krīze 26
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Es nevēlos, lai visapkārt manai mājai būtu augsts žogs un tās logi aiznagloti. Es vēlos, lai jebkuras valsts kultūra brīvi iekļūtu manā mājā. Bet es nevēlos, lai mani notriektu no kājām.” (Mahatma Gandijs)
Lietuva sākusi veidot dzeloņstiepļu žogu uz robežas ar Baltkrieviju, lai apturētu nelegālos migrantus, kuri pēdējā laikā lielā skaitā tranzītam izmanto tieši šo ceļu.
Kā pamatoti tiek uzskatīts, tā ir diktatora Aleksandra Lukašenko apzināta rīcība – veicināt migrantu plūsmu, radot problēmas Lietuvai un caur to arī Eiropai kopumā. Faktiski – hibrīdkara metode.
Lai gan jau atskan dažas balsis, ka tagad baltieši uz savas ādas izjutīšot, ko nozīmē bēgļu krīze, mums atspēlēsies tas, ka nebijām gana “velkomistiski” (no angļu valodas vārda “welcome” – “laipni lūgti!” – veidotais apzīmējums politiskajai idejai, kas uzskata, ka Eiropai plašāk jāver vārti patvēruma meklētājiem) un negribējām pieņemt migrantus pie sevis 2015. gadā, kad tie pārplūdināja Eiropas dienvidus, tomēr šoreiz nekādas petīcijas ar aicinājumiem sagaidīt jaunos “arhitektus, zinātniekus un biznesa līderus” netop.
Un runa nav tikai par šo notikumu atšķirīgajiem mērogiem vai to, ka šoreiz pietrūkst stāsta par Sīrijas pilsoņu karu (tas, starp citu, nav beidzies, tāpat kā daudzi citi kari un nemieri pasaulē), ar ko 2015. gadā tika pamatota atvērto durvju politika.
Drīzāk petīcijas un citas tamlīdzīgas aktivitātes par šo tēmu, tēlaini sakot, pašlaik nav vilnis, uz kura sērfojot vari sev iegūt modernu uzskatu cilvēka slavu.
Šobrīd punktus šajā lauciņā vieglāk pelnīt, piemēram, nosodot Ungāriju, kas nepietiekami iecietīgi izturas pret t. s. LGBT idejām, neļaujot tās izplatīt nepilngadīgo vidū.
Tāpēc arī Lietuvas nodomi veidot dzeloņstiepļu žogu uz robežas ar Baltkrieviju, lai apturētu/piebremzētu nelegālo migrantu ieplūšanu, nav saņēmuši bargu reakciju, kā tas varbūt būtu citā laikā.
Vēl pirms dažiem gadiem vārdi “žogs” vai “siena” varēja radīt pat histērisku reakciju noteiktās aprindās.
Galvenokārt jau tāpēc, ka tas bija kļuvis par vienu no simboliem, ar kuru pie varas nāca iepriekšējais Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps.
Kādā pirmsvēlēšanu pasākumā 2016. gadā viņš bija izmetis, ka uzbūvēs sienu uz robežas ar Meksiku, turklāt par to maksāšot paši meksikāņi. Nonākot pie varas, Tramps arī centās šo savu solījumu realizēt, vismaz likt saprast, ka nav par to aizmirsis. Protams, komplektā ar citiem imigrāciju ierobežojošiem pasākumiem.
Bet tajā laikā, kā zināms, ja Tramps teica “balts”, tad viņa pretiniekiem bija jāsaka “melns”, ja Tramps teica “nē”, tad pretējai nometnei visiem spēkiem bija jābļauj “jā”.
Tagad, pēc varas maiņas ASV, šis temats ir mazāk ideoloģiski pielādēts. Tomēr arī tā pati Ungārija savulaik vēl pirms Trampa ēras saņēma daudz pārmetumu, kad 2015. un 2016. gadā būvēja žogus uz robežām ar Serbiju, Horvātiju, Slovēniju, mēģinot sevi pasargāt no migrantu pieplūduma.
Jau daudz saprotošāk tika uztverta Grieķijas iecere pagarināt žogu uz robežas ar Turciju (sākotnēji tas tika uzbūvēts vēl 2012. gadā), lai gan netrūka arī žēlabainu televīzijas sižetu par to, cik tas ir nežēlīgi pret tiem, kas ieradušies un netiek iekšā.
Attieksme pret Lukašenko provokāciju Eiropā, šķiet, ir adekvāta – neviens neizliekas, ka nesaprot, kā šie “nabadziņi” te pēkšņi nokļuvuši.
Cita lieta, ka Baltijas valstis tomēr izskatās ne līdz galam gatavas šādam scenārijam. Par to liecina kaut vai fakts, ka Lietuvas amatpersonas par žogu sākušas runāt tikai tagad, kad ūdens jau smeļas mutē.
Latvija pašlaik situāciju vēro no malas, jo pret mums šī hibrīdkara metode vēl netiek vērsta. Taču tas nenozīmē, ka esam pasargāti no šīs iespējas.
Situācija gan atšķiras. Lietuvas robeža ar Baltkrieviju ir gandrīz 680 kilometrus gara. Latvijas robeža ar Baltkrieviju – 173 kilometri. Tātad gandrīz četras reizes īsāka.
Tajā pašā laikā nav dzirdēts, ka laikā, kad Lietuvā jau pieņemti lēmumi par robežas nostiprināšanu un sākti darbi, mums tas kaut vai būtu apspriests valdības vai parlamenta līmenī.
Varbūt doma ir, ka Lukašenko drīz apniks un viņš ar to beigs nodarboties, un tad atgriezīsies vecais stāsts ar nelielām vjetnamiešu grupiņām reizi mēnesī, kas īpaši nespirinās, kad viņus lidmašīnā aizsūta mājās? Var jau cerēt…
Ir vēl kāds apstāklis, kas liek bažīties par Latvijas gatavību tādām problēmām, ar kurām pašlaik saskaras Lietuva.
Tā ir par robežu tieši atbildīgās amatpersonas – iekšlietu ministres Marijas Golubevas (“Attīstībai/Par”) – politiskā nostāja.
Starp citu, viņa ir viena no slavenās 160 “velkomistu” vēstules parakstītājām, tolaik vēl kā “politikas analītiķe”, un uzskata migrantu ierašanos “par iespēju, nevis apdraudējumu”.
Mazticams no viņas izdzirdēt ierosinājumu par robežas stiprināšanu un žoga būvēšanu. Bet tas nozīmē, ka līderība šajā jautājumā jāuzņemas kādam citam.
