Izgudrojums nr. 1 – zobu birstīte. Sākot ar koku zariem, putnu spalvām, kauliem, vasku līdz pat ultraskaņai 0
Agita Pelce, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Arheoloģiskajos izrakumos atrastas visdažādākās zobu kopšanas ietaises, tostarp arī koku zari, putnu spalvas, dzīvnieku kauli, dzeloņcūkas adatas. Piemēram, senie ēģiptieši zobu sukas izgatavoja no nūjiņām vai zariņiem, dažkārt tos aizstājot ar auduma gabaliem. Savukārt senajā Kijivas Krievzemē zobus kopa ar speciālām ozolkoka otiņām, kuras varot uzskatīt par Austrumos izgudrotu ietaisi, ko dēvēja par “misvaku” – to izgatavoja no araka un nīma kokiem. Attiecīgi musulmaņu teksti vēstot, ka araka koka zariņu sapluinītos galus savu dievišķo zobu tīrīšanai 7. gadsimta sākumā izmantojis pat pats islāma galvenais pravietis Muhameds.
Arī no kuiļa sariem
Musulmaņu tradicionālais zobu kopšanas līdzeklis misvaka.
Eiropas rakstiskajos avotos šis salīdzinoši primitīvais priekšmets pirmo reizi minēts tikai 1675. gadā. Tostarp tajā laikā Eiropā valdīja mēreni sarežģīta zobu higiēna, kuras atsevišķas receptes bija saglabājušās vēl no Senās Romas laikiem. Piemēram, antīkie stomatologi zobu kopšanai izmantoja no saberztiem dzīvnieku kauliem un ragiem veidotus pulverīšus, kam bija piejaukti arī pelni, saberzts stikls un pat vilna.
Taču gluži rūpnieciskā veidā ražot zobu sukas jeb birstītes tikai 1780. gadā uzsāka anglis Viljams Adiss. Aptuveni 10 gadus pirms tam viņš bija nonācis cietumā par kūdīšanu uz dumpi un tur arī izgatavojis savu pirmo zobu birstīti: kaula gabalā izurba atveres, izlaižot tām cauri sarus un piestiprinot ar līmi. Izkļūstot brīvībā, Adiss uzsāka zobu birstīšu ražošanu. Var piebilst, ka viņa izveidotais uzņēmums Wisdom Toothbrushes eksistē un darbojas arī mūsdienās.
Savukārt pirmo zobu birstītes patentu 1850. gada 26. jūnijā saņēmis amerikānis Hairems Vēdsvērts. Vēlāk šis datums kļuva par tā dēvēto “zobu birstītes dzimšanas dienu”, kuru īpatnējā amerikāņu sabiedrība turpina regulāri svinēt arī mūsdienās. Taču masveidā šā produkta ražošana ASV sākās tikai 1885. gadā. Tā laika zobu birstītēm rokturi izgatavoja no kaula, savukārt sarus ņēma tikai un vienīgi no Sibīrijas kuiļa. Tiesa, jau tad zināja, ka tas nekādā gadījumā nav vislabākais materiāls: tāda birstīte ļoti negribīgi žuva, turklāt dabiskajiem sariem iekšā ir dobs tukšums, kurā mēdz savairoties baktērijas.
Un tikai 1938. gadā uzņēmums Oral-B pirmo reizi laida pārdošanā zobu birstīti, kurā dzīvnieku izcelsmes sari bija nomainīti ar sintētiskajām neilona šķiedrām. Kopš tā laika visi regulārās zobu birstēšanas entuziasti varēja justies garantēti pasargāti no iespējas ienest savā mutē kādu nelāgu infekciju, kas paslēpusies kuiļa saru iekšējos dobumos.
Vēlams regulāri mainīt
Profilaktiskās zobu sukas reklāma 19. gs. beigās.
Mūsdienās zobu birstītēm mēdz būt visdažādākā forma, tekstūra, izmēri, saru cietība, bet to darba virsmu veido dažāda izmēra un cietības sintētiskā vai dabiskā šķiedra, uz kuras uzklāj pastu vai pulverīti. Darba virsma piestiprināta rokturim, kas parasti izgatavots no plastmasas. Zobu birstītes mēdz iedalīt trijos veidos: mīkstās, vidējās un cietās. Pēdējās paredzētas faktiski tikai izņemamo zobu protēžu tīrīšanai. Vidējā cietība uzskatāma par visoptimālāko, un to ikdienā lieto lielākais vairākums cilvēku. Bērniem domātās zobu birstītes mēdz būt tikai mīkstas. Tiesa, stomatologi daudzos gadījumos arī pieaugušajiem ieteic lietot mīkstās zobu birstītes.
Tiem, kuri uzskata par nepieciešamu regulāri birstēt zobus, ieteikts to darīt pat divas un vairāk reižu dienā – pēc katras ēdienreizes. Tostarp galvenā zobu tīrīšanas procedūra jāveic vakarā pirms gulētiešanas, jo uz zobiem palikušais aplikums un ēdiena atliekas, kas tur uzkrājušās visas dienas laikā, var sekmēt baktēriju vairošanos un paātrināt kariesa vai smaganu iekaisuma procesus. Pilnībā novērst tos tāpat nav iespējams, taču aizkavēt gan varot.
Ieteikumu sadaļā bieži uzsvērts, ka pēc izmantošanas zobu birstīte rūpīgi jāizmazgā siltā tekošā ūdenī, savukārt ikdienā jāuzglabā vertikālā stāvoklī ar darba virsmu uz augšu. Tāpat nevajadzētu vienu un to pašu zobu birstīti izmantot vairākiem cilvēkiem – ģimenē katram vajadzētu būt savai zobu birstītei un glabāties atsevišķi no pārējām. Tāpat ieteikts bieži mainīt zobu birstītes – pamatā atbilstoši nodilumam, lai gan vienlaikus arī ne retāk kā reizi trijos mēnešos. Tostarp zināms, ka, piemēram, tikai ASV gada laikā izgāztuvēs nonāk aptuveni viens miljards zobu birstīšu dažādās nolietotības pakāpēs!
Bez roku palīdzības
Daudzi centušies pilnveidot arī pašu zobu kopšanas procesu. Piemēram, austrietis E. Penkals izgudroja cilindrisku zobu birstīti, kas uz atbilstoša stieņa grozījās ar atsperu palīdzību, ko varēja panākt, tikai mazliet spēcīgāk uzspiežot rokturi. Tālāku procedūras atvieglojumu izgudroja M. Segelmans: žokļa formas iekārtā griezās mazas birstītes ar sariem, un tā bija uzvelkama gluži kā pulksteņa mehānisms. Turklāt šai ierīcei vēl bija arī tāds labums – tā tīrīja zobus uzreiz vienlaikus no abām pusēm. Savukārt speciāli tikai zobu iekšējās daļas tīrīšanai paredzētas birstītes patentēja vācieši R. Vinderlihs un E. Šneiders kopā ar amerikāni A. Leflēru. Šī ierīce pilnībā atbrīvoja no jebkādas līdzdalības rokas, jo iepriekš bija jāuzmauc… mēlei.
Savukārt vēl viens vācietis L. Švarcs un anglis V. Bamfīlds veica mēģinājumu padarīt populāru tādu zobu birstīti, kuru ērti vienmēr nēsāt sev līdzi gluži kā pulksteni vai kabatlakatiņu, tikai šajā gadījumā tie bija tādi kā savdabīgi “uzpirksteņi”. Šai zobu birstītei bija divu tipu polietilēna dzelkšņi, kas izvietoti šaha dēlīša veidā: tiem ar aso galu vajadzēja aizvākt ēdiena paliekas, bet tiem ar lodītēm galā vajadzēja vienkārši masēt smaganas.
2003. gadā amerikāņi zobu birstīti nodēvēja par izgudrojumu nr. 1 sarakstā, kurā iekļauti sadzīves priekšmeti, bez kuriem viņi nespētu nodzīvot nevienu dienu, pārējās vietās atstājot automobili, personālo datoru, mobilo tālruni un mikroviļņu krāsni.
Supermodernie izstrādājumi
Daudzi pauduši, ka zobu birstītes pamata konstrukcijā praktiski vairs nav iespējama nekāda “revolūcija”. Lai gan ir pietiekami labi zināms, ka pilnveidošanas procesam praktiski nav nekādu ierobežojumu, un patiesībā tas tiešā veidā skāris arī zobu birstītes. Zināms, ka pirmo elektrisko zobu kopšanas ierīci izgudroja jau 1939. gadā Šveicē, taču vairāk vai mazāk plašā pārdošanā tā nonāca tikai 1959. gadā – kā izstrādājums ar nosaukumu Broxodent. Lai arī šis izstrādājums ir pietiekami sarežģīts, tā galviņa jeb pati darba virsma formas ziņā ne ar ko neatšķīrās no parastās birstītes.
1961. gadā uzņēmums General Electric ieviesa pārdošanā elektrisko zobu birstīti ar speciālu lādētāju un galviņu, kas kustējās virzienā uz priekšu un atpakaļ. Tiesa, šis izstrādājums ļoti gausi iekaroja tirgu. Protams, ļaudis ieinteresēti to aplūkoja, taču mulsināja cena, tāpēc visi labprātāk tomēr iegādājās parastās zobu birstītes, pie kurām pierasts kopš bērnības. Tomēr laika gaitā elektriskās zobu birstītes popularitāte pieauga, jo tās galvenā priekšrocība bija efektīva smaganu masāža.
1992. gadā kā preču zīme Ultima patentēta pirmā ultraskaņas zobu birstīte. Tas noticis tikai pēc tā, kad ASV Sanitārās uzraudzības pārvalde beidzot atļāva zobu birstītes mehānismā izmantot tā dēvētās terapeitiskās 1,6 megahercu frekvences ultraskaņu. Vēl pēc dažiem gadiem autori savu izgudrojumu papildināja ar nelielu motoriņu, kas tai piešķīra papildu skaņas mehānisko vibrāciju. Tādas zobu birstītes ar pjezokristāla, kas iemontēts zem saru kūlīšiem, palīdzību ģenerē ultraskaņu frekvencē virs 20 000 hercu (2,4 miljoni kustību minūtē), un tas palīdz likvidēt zobu aplikumu un padara nekaitīgas tajā esošās kaitīgās baktērijas.
Ultraskaņu 1,0–3,0 megahercu frekvencē mūsdienās vispār plaši izmanto medicīnā – piemēram, kaulu lūzumu un iegriezumu saaugšanas paātrināšanas ierīcēs, kā arī stomatīta un smaganu asiņošanas novēršanai, aplikuma likvidēšanai un tamlīdzīgos nolūkos. Šīs akustiskās svārstības atrodas ārpus cilvēka dzirdamības zonas, un tās medicīnā izmantoja jau vismaz pusi gadsimta, turklāt tikpat ilgi speciālisti nodarbojas ar šādu ierīču drošības pētīšanu.
