Viss par zobu balināšanu un zobu krāsu 1
Agrāk pēc zobiem vērtēja zirgus, bet mūsdienās tie kalpo arī kā cilvēka vizītkarte. Sarunbiedrs, kuram smaidot atklājas balti un kopti zobi, automātiski šķiet veiksmīgs un turīgs. Lai atstātu labu iespaidu, daudzi izvēlas zobus balināt. Kas īsti notiek procedūras laikā un vai tā nav kaitīga?
Zobu, gluži tāpat kā matu, balināšana nav veselīga, taču, kā mēdz teikt, skaistums prasa upurus, pārliecināta higiēniste Egija Siņavska. Daudzi dzeltenīgu zobu dēļ kaunas plati smaidīt, runājot ar plaukstu aizklāj muti. Tas traucē gan privātajā dzīvē, gan profesionālajā darbībā. Izbalinot zobus, kompleksi zūd – cilvēks kļūst atvērtāks, pašpārliecinātāks.
Zobu dabīgo krāsu pārmantojam no senčiem. To nosaka gan emaljas biezums, gan zem tās esošā slāņa – dentīna – tonis, kas spīd cauri. Zobi parasti ir tumšāki pie kakliņa, jo tur emalja ir visplānākā.
Dzīves gaitā zobus iekrāso kafija, melnā, zaļā un zāļu tējas, burkānu, biešu, granātābolu un citas spilgtās sulas, kā arī sarkanvīns. Visdziļāk zobos nogulsnējas tabakas dūmos esošais gāzveida pigments, padarot tos dzeltenus. Smēķētājiem pēc balināšanas neglītais tonis ļoti ātri atjaunojas, tādēļ ieteicams vispirms atmest kaitīgo ieradumu.
Izteikti pelēcīga, dzeltenīga un oranžīga toņa rašanās iemesls var būt, piemēram, grūtniecības periodā vai bērnībā lietotas antibiotikas, visbiežāk tetraciklīna grupas, kas nogulsnējas viscaur zoba cietajos audos. Brūnganu nokrāsu zobiem var piešķirt arī dzelzs preparāti. Tādēļ tabletes uzreiz jānorij, uzdzerot ūdeni, bet sīrups jādzer ar salmiņu.
Balinošo gelu aktīvā viela ir ūdeņraža vai karbamīda peroksīds jeb pārskābe. Ar līdzekļiem, kuros ir ūdeņraža pārskābe, vēlamo rezultātu var sasniegt ātrāk. Tādus lielākoties izmanto zobārstniecības klīnikās un kā dienas līdzekļus balināšanai mājas apstākļos. Karbamīda peroksīds, kas ir lēnākas iedarbības, lielākoties iekļauts nakts balinātājos, ko zobiem uzklāj pirms gulētiešanas.
Eiropā ar likumu aizliegti zobu balinātāji, kas satur vairāk par 6 procentiem ūdeņraža pārskābes. Vēl pērn šāds ierobežojums attiecās vien uz līdzekļiem, ko ikviens var iegādāties tirdzniecības vietās un lietot mājās, bet klīnikās izmantoja līdz pat 40 procentiem stiprus. Tomēr pie speciālista joprojām iespējams iegūt ātrāku un efektīvāku rezultātu, ja procedūras laikā izmanto lāzeru, ultravioleto staru lampu vai citu noteiktas frekvences gaismas avotu, lai peroksīdu ātrāk ievadītu dziļi zobā. Procedūra pie speciālista no balināšanas mājās atšķiras ar rezultāta iegūšanas ātrumu. Mājas apstākļos balinātājs jāuzklāj septiņas līdz četrpadsmit dienas pēc kārtas, lai pārskābe pakāpeniski nokļūtu dziļākajos zoba audos, bet klīnikā pavadītais laiks ilgst no vienas līdz divām stundām.
Zobārstniecības klīnikā vispirms ar speciālu uzliku atvirza pacienta lūpas, bet smaganas pārklāj ar speciālu gelu, kas heliolampas iedarbībā sacietē, izveidojot aizsargbarjeru. Tā pasargā mīkstos audus no kairinājuma, kā arī iekaisuma rašanās vēlāk. Pēc tam uz zobiem aplicē balinātāju un aktivē ar speciālu gaismas staru.
Klīnikā iespējams noņemt katra žokļa zobu nospiedumu un pēc dažām dienām iegūt atbilstošas kapes – speciālas uzlikas, kas cieši piekļaujas zobu rindai. Mājās tajās iespiež balinātāju un liek uz zobiem. Tirdzniecības vietās var iegādāties gelu kopā ar standarta izmēra kapēm. Taču, lai derētu visiem, tās ir lielas un masīvas, tādēļ visai neērtas. Balinātājs ar ūdeņraža pārskābi jātur līdz 30 minūtēm, bet ar karbamīda peroksīdu – trīs līdz astoņas stundas. Procedūru atkārto vienu vai divas reizes dienā (rītā un vakarā) vairākas dienas pēc kārtas – kamēr patīk savs spoguļattēls!
Nopērkamas arī balinošas sloksnītes jeb stripi, kam vienā pusē uzklāts gels. Tās uzlīmē zobu rindai. Mīnusi: slīd nost; ja zobi šķībi, ideāli nepiekļaujas, tādēļ tie neizbalinās vienmērīgi. Ir arī balinoši zīmuļi, ar kuriem zobus noziež vienu vai vairākas reizes dienā. Tie gan vairāk piemēroti balināšanas efekta uzturēšanai.
Zobu balināšana mājās izmaksā no pārdesmit līdz simts latiem (30–140 eiro), bet klīnikā no 200 līdz 400 latiem (280–570 eiro).
Katra pigmenta daļiņa pie zoba audiem ir piesaistīta ar divām ķīmiskām saitēm, tēlaini izsakoties, rociņām. Iedarbojoties peroksīdam, viena no šīm saitēm pārtrūkst. Cik ilgi ar vienu rociņu noturēsies? Pavisam viegli – zobus tīrot vai vienkārši skalojot – krāsvielas no audiem atdalās.
Sniegbaltu smaidu, ar kādu lepojas daudzi skatuves mākslinieki, balinot iegūt nevar. Šiem cilvēkiem lielākoties ir mākslīgi zobi vai ar speciālām baltas keramikas plāksnītēm apvilkti īstie.
Peroksīda ietekmē zobi zaudē ne vien nevēlamās pigmenta daļiņas, bet arī mitrumu un minerālvielas, kam būtu jāaizpilda mikroskopiskās emaljas poras, padarot to izturīgāku. Labā ziņa – minerālvielu līmenis zobos pamazām dabiski atjaunojas, jo tās lielā daudzumā ir siekalās! Pavisam ātri to var atgūt, lietojot speciālus amorfo kalciju vai nātrija fluorīdu saturošus līdzekļus.
Balināšanas laikā var rasties zobu jutīgums. Virzienā no zoba centra uz āru dentīnu caurauž simtiem sīku kanāliņu, kuros atrodas nervu šķiedras ar uztveres sensoriņiem galā. Šo mikroskopisko caurulīšu izejas parasti pārklāj emalja, taču šīs kārtas nodiluma, bojājumu vai smaganu atkāpšanās dēļ kanāliņi vietām var būt atsegti. Tad tajos notiek šķidruma virzība, kas kairina nervu šķiedras, radot aptuveni sekundi ilgu nepatīkamu iepulsēšanos te vienā, te citā zobā. Jutīgums parasti izzūd 12–48 stundās.
Diskomfortu var mazināt, lietojot jutīgiem zobiem paredzētu pastu, putas vai skalojamo līdzekli, kas satur minerālvielas, nātrija fluorīdu, kālija nitrātu, kalcija fosfātu (NovaMin tehnoloģija) vai kalcija karbonāta un aminoskābes arginīna savienojumu (Pro-Argin tehnoloģija). Šīs vielas nosedz vaļējos dentīna kanāliņus.
48 stundas pēc balināšanas, kamēr minerālvielas vēl nav aizpildījušas poras, zobi kā sūklis uzsūc pigmenta daļiņas, tādēļ iesaka ievērot balto diētu – izvairīties no tējas, kafijas, sarkanvīna un citu spilgtas krāsas produktu lietošanas. Kategoriski aizliegts smēķēt! Droši var ēst balto miltu produktus, rīsus, kartupeļus, piena produktus, baltos kāpostus un ziedkāpostus.
Ja zobus balina pārāk ilgi vai bieži vai ar nezināmas izcelsmes līdzekļiem, tie var kļūt sausi un trauslāki, vieglāk lūzt. Balināšana gan zobu pamatstruktūru praktiski neietekmē. Atjaunojot minerālvielu līmeni, tie atkal kļūst spēcīgi.
Plombas un mākslīgie zobi balinot gaišāki nekļūst, tādēļ pēc procedūras var atšķirties to un īsto zobu krāsa. Ja gribas, lai visi zobi izskatītos vienādi, var būt nepieciešama plombu un mākslīgo zobu nomaiņa.
Ja uz zobiem kāda iemesla dēļ izveidojušies balti plankumi, ar balināšanu tos var padarīt neuzkrītošākus. Balinot zoba tonis pietuvinās plankuma tonim.
Nedzīviem, pelēkiem zobiem jāizmanto iekšējā balināšana – zobā izurbj caurumiņu un ievieto ar peroksīda gelu piesūcinātu vatīti. Uzliek pagaidu plombu un ļauj balinātājam divas trīs dienas iedarboties. Visbiežāk gan nedzīvs zobs divu gadu laikā atkal kļūst pelēcīgs.
Lai pēc balināšanas zobi ilgāk saglabātos balti, iesaka ik pēc četriem mēnešiem izmantot balinātāju mājās. To nedarot, iegūtais efekts parasti saglabājas no diviem līdz četriem gadiem.
Gaišākus zobus iespējams iegūt ar dabiskiem līdzekļiem, taču tie ir mazefektīvi un nereti nodara kaitējumu. Piemēram, citrons satur organiskās skābes, kas šķīdina aplikumu, padarot zoba virspusi tīrāku un līdz ar to nedaudz baltāku. Taču skābā vidē emalja zaudē minerālvielas un mitrumu, kļūst trausla. Dzeltenīgo aplikumu var notīrīt arī ar sodu (tā nebalina), taču virtuvē izmantojamā pulvera daļiņām ir asas šķautnes, kas skrāpē emalju. Arī zobu pastām pievieno sodas savienojumus, taču tie, pateicoties speciālai apstrādei, lielākoties ir kā emalju saudzējošas pērlītes.
Populāra ir klīniku piedāvātā baltinošā pulēšana ar Air Flow sistēmu jeb liela spiediena ūdens un sodas strūklu, taču tā var būt pārāk abrazīva. Sodas strūklas ietekmē emaljā rodas bedrītes, kurās drīz vien atkal uzkrājas pigmenta daļiņas
