Znotiņš: Pēdējās muzikālās lappuses 2022. gadā 0
Atskats uz aizvadītā gada notikumiem kultūrā neizbēgami saistīts ar Lielās mūzikas balvas un “Zelta mikrofona” žūrijas lēmumiem pēc pāris mēnešiem (tas gan neliedz aicināt pievērst uzmanību laikmetīgās dejas izrādēm Ģertrūdes ielas teātrī un Kultūras akadēmijā vai atbalstīt latviešu tulkotājus, lai Zingera romānam “Šoša” pievienotos arī Agnona, Johansena, Zabužko darbi).
Taču par diviem koncertiem gada nogalē noteikti vēl jāatceras. Pirmais no tiem bija saistīts ar Ukrainu, jo notika Latvijas Mākslinieku savienības galerijā līdzās Mariupoles gleznotāju, citās pilsētās dzīvojošo ukraiņu autoru un viņu latviešu domubiedru darbiem – 27. decembrī te uzstājās trio “Metamorfoze” (flautiste Liene Dobičina, flautiste Zane Jurēvica un pianiste Zane Rubesa).
Turpretī otrs pasākums 26. decembrī bija nosaukts par Ziemassvētku koncertu, un tur pretstatā izklaidējošām Ziemassvētku melodijām un trio “Metamorfoze” laikmetīgajam repertuāram skanēja tīra klasika – Brāmss, Veņavskis, Dvoržāks (un beigās vēl Žila Masnē “Meditācija”). Uz Lielās ģildes skatuves kāpa vijolnieks Daņiils Bulajevs un pianiste Agnese Egliņa, bet programmas otrajā daļā klāt pievienojās mūziķi no Bulajeva personiskā kamerorķestra “Davinspiro Camerata” – vijolnieks Andrejs Jegorovs, altiste Klinta Kluce un čelliste Katrīna Anna Rando.
Iepriekšējais koncerts Lielajā ģildē ar “Davinspiro Camerata” spēkiem bija atstājis vislabākos iespaidus – toreiz jaunie mūziķi tika galā ar Pētera Čaikovska stīgu seksteta “Atmiņas par Florenci” simfonizētajām dimensijām, tagad tāda pati loma Antonīna Dvoržāka Otrajam klavieru kvintetam, toreiz Bulajevs pievērsās Fēliksam Mendelsonam, bet tagad Johannesa Brāmsa Otrā sonāte vijolei un klavierēm.
Un arī 26. decembra koncerta raisītās izjūtas bija tik spilgtas, kā cerēju – līdzās vijolnieka spēlei šeit varēja novērtēt Agneses Egliņas izcilās koncertmeistara prasmes, kas tieši Brāmsa opusos ir īpaši svarīgas, Daņiila Bulajeva vijoles toņa piepildījums un priekšnesuma noslīpētie rakursi pavēra skatu uz sonātē ietvertajām psiholoģiskajām mistērijām, bet abu mūziķu duets bija īsti piemērots skaņdarba lirisko, melanholisko un dramatisko pārdzīvojumu atklāsmei.
Pēc tam Henrika Veņavska “Fausta fantāzija”, kas nāk no 19. gadsimta, lai varētu parādīt solista virtuozitāti. Ar Brāmsu Veņavskis, protams, ir grūti salīdzināms, bet arī muzikālās matērijas šeit netrūka, un Bulajeva spēles virtuozos aspektus publika uztvēra nešaubīgi.
Koncerta otrā daļa lika atcerēties “Rudens kamermūzikas festivāla” programmu 16. oktobrī ar Baibas Skrides, Lizas Berto, Harietas Kreigas un Laumas Skrides interpretāciju Dvoržāka Otrajam klavieru kvartetam. Salīdzinājums it kā nevienlīdzīgs, jo toreiz dzirdētie mākslinieki ir pieredzējušāki, bet Dzintaru vēsturiskās zāles akustika – labvēlīgāka, taču arī Dvoržāka Otrā klavieru kvinteta lasījums priecēja un pārliecināja.
Un ne tikai Agneses Egliņas dēļ – tiklīdz komponists bija devis soloepizodes altam un čellam, tā uzreiz iemirdzējās Klintas Kluces un Katrīnas Annas Rando priekšnesums, tas pats sakāms par abu vijoļu tembriem, izvērstā cikla atskaņojumā ansamblis prata panākt gan dramaturģiskās arhitektonikas saliedējumu, gan emociju diferenciāciju. Īsi sakot – Daņiilam Bulajevam un viņa līdzgaitniekiem noteikti jāseko arī turpmāk.
2022. gadā pasaule uzzināja, ka ir tāda ukraiņu kultūra, kas nav identificējama ar agresorvalsts īstenoto rusifikāciju. Tādēļ arī 27. decembrī Mākslinieku savienības galerijā skanēja Oleksandra Ščetinska 2000. gada opuss “Lūkojoties debesīs”, kas no visas daudzveidīgās ukraiņu mūzikas jomas šoreiz pārstāvēja tās laikmetīgāko daļu. No vienas puses – tīra aleatorika, taču visas trīs mākslinieces šeit tomēr kaut nedaudz iezīmēja arī formas virzību un dinamiku; skaņuraksta puantilisms it kā liek domāt par lūkošanos zvaigznēs, bet šoreiz šķita iespējama arī optimistiskāka interpretācija ar tumsas neaizēnotām debesīm, ar atklātu, līdzsvarotu dienasgaismu.
Otra partitūra no jaunatradumiem ārvalstu mūzikā – japāņu autores Takako Ono četrdaļu cikls “Pravietojuma putni”, un šī opusa pirmatskaņojums vēstīja gan par pašas komponistes, gan par interpretu panākumiem kontrastainu tēlu iedzīvinājumā, precīzu dramaturģisko struktūru izveidē un saistošu muzikālo ideju veiksmīgā atainojumā.
Līdzīgi kā Daņiils Bulajevs un domubiedri, arī trio “Metamorfoze” jau pirms tam bija par sevi radījis teicamu reputāciju; līdzīgi kā 26. decembra koncertā, arī dienu vēlāk sevišķi spilgtu iespaidu atstāja pianiste, un Zane Rubesa šeit kolorīti atspoguļoja Santas Ratnieces klavierdarba “Iemīlēties brīvībā” izsmalcinātās pasāžas, Platona Buravicka “Blietēšanas” dramatisko spēku, vēl citu komponistu neordināro ieceru un izjūtu gammu. Apvienojumā ar Lienes Dobičinas un Zanes Jurēvicas flautas spēli koncerta gaitā dzirdamie faktūras salikumi, tembru nianses un emociju pavērsieni izklausījās visnotaļ bagātīgi un suģestējoši.
Lai nebūtu jāspēlē tikai salīdzinoši marginālas 19. gadsimta partitūras, trio “Metamorfoze” aktīvi veido oriģinālrepertuāru, un, ņemot vērā ansambļa kvalitāti, nav pārsteigums, ka Platons Buravickis un Madara Pētersone atsaukušies jau vairākkārt. 27. decembrī no latviešu mūzikas pirmatskaņojumu guva “Bezdelīga” divām flautām, klavierēm un elektronikai – tie, kas vēl nezina skaņdarba pamatā esošo stāstu, var par to apjautāties pašai komponistei, taču jaunākais Madaras Pētersones veikums atkal uzrunāja ar personisku attieksmi, mākslinieciskā vēstījuma mērķtiecību un tematiskā materiāla izvērsumiem, kas acīmredzami pārsniedz ierastos kamermūzikas ietvarus.
Citiem vārdiem sakot, komponistes radošās idejas būtu piemērotas simfoniskajai mūzikai, bet tur nepieciešami konkrēti pasūtījumi. Cerībā uz šādiem nākotnes opusiem vienlaikus gaidīšu arī trio “Metamorfoze” adresētos Lindas Leimanes, Gundegas Šmites un Pētera Vaska jaundarbus.
