Zivis ar riska piegaršu. Ko var nodarīt dzīvsudrabs un kurās zivis tā ir mazāk 0
Jūras veltes, kā zināms, jau izsenis bijis lielisks olbaltumvielu avots, kas atšķirībā no citiem gaļas veidiem satur maz neveselīgos piesātinātos taukus. Tāpat nedrīkst aizmirst arī par zivīm kā lielisku D vitamīna un omega-3 taukskābju avotu. Tomēr tajās bieži vien ir sastopams kaitīgais dzīvsudrabs, kuru organismā labāk nevajadzētu atrast.
Pirmie traģiskie atgadījumi, saindējoties ar dzīvsudrabu pēc jūras velšu baudīšanas, notika pērnā gadsimta 50. gados, kad Japānas piekrastes pilsētā Minamatā gāja bojā 900 cilvēki, bet 2265 cilvēki zaudēja kontroli pār saviem muskuļiem, kļuva paralizēti vai nonāca komā. Toreiz ar krampjiem un pārvietošanās grūtībām pirmā slimnīcā nonāca kāda piecgadīga meitenīte. Ar līdzīgiem simptomiem slimnīcās nonāca arī citi cilvēki, taču diagnozi ārsti noteikt nespēja. Tikai pēc tam, kad tādi paši simptomi tika novēroti arī dzīvniekiem – kaķiem un kaijām –, radās apjausma, ka slimībai jābūt saistītai ar zivīm. Tikai 1962. gadā zinātniekiem izdevās pierādīt, ka vietējās ķimikāliju rūpnīcas notekūdeņi satur milzīgu dzīvsudraba daudzumu.
Pie vainas rūpnīcas
Dzīvsudrabs lielos daudzumos vidē nonāk, pateicoties rūpnīcu notekūdeņiem, kas ieplūst ūdenstilpēs, kā arī dedzinot fosilo kurināmo, piemēram, ogles. Tālāk ar lietus palīdzību dzīvsudrabs nonāk mežos, ezeros, jūrās, okeānos un citur. Svarīgi, ka lielākā dzīvsudraba daļa, kas nonāk upēs un citur, ir neorganiska. Līdz ar to dzīvsudrabs organismā ļoti grūti uzsūcas un ātri tiek izvadīts. Tomēr sliktā ziņa ir tā, ka ūdenī ir baktērijas, kurām labpatīk dzīvsudrabu pārvērst organiskā vielā – metildzīvsudrabā, kas organismā uzsūcas ļoti labi. Īpaši labi organiskais dzīvsudrabs uzsūcas aļģēs, ko nobaudīt patīk, piemēram, kriliem un garnelēm. Savukārt garneles u. c. mazie aļģu ēdāji ēdienkartē ir mazajām zivīm, kuras tālāk apēd lielākas zivis, kuras apēd vēl lielākas zivis. Līdz ar to vislielākais metildzīvsudraba daudzums nonāk pēdējā pārtikas ķēdes posmā. Metildzīvsudrabs no organisma izdalās apmēram mēnesi.
Ko dzīvsudrabs var nodarīt? Tas bojā gan centrālo un perifēro nervu sistēmu, gan kardiovaskulāro sistēmu. Nervu bojājumi var izraisīt krampjus, paralīzi un parēzi. Tā kā dzīvsudrabs var ietekmēt arī nedzimušu bērnu vēl veidojošos nervu sistēmu, īpaši jāuzmanās grūtniecēm. Ja nedzimis bērns pakļauts lielam dzīvsudraba daudzumam, tas var piedzimt ar centrālās nervu sistēmas traucējumiem, kas vēlāk atstāj paliekošu ietekmi uz cilvēka atmiņu, koncentrēšanās spējām un telpiskuma izjūtu. Savukārt, runājot par kardiovaskulāriem traucējumiem, dzīvsudrabs var izraisīt, piemēram, augstu asinsspiedienu un infarktu.
Jāēd divas trīs reizes nedēļā
Zinātnieku domas mūsdienās dalās par dzīvsudraba radītajām briesmām. Kaut arī pastāv sakarība starp lielu jūras velšu patēriņu un dzīvsudraba daudzumu organismā, katru cilvēku viela ietekmē dažādi. Turklāt daudzi uzskata, ka jūras velšu lietošanai pārtikā ir lielāki ieguvumi par iespējamajiem riskiem. Dietologi un zinātnieki iesaka zivis ēst divas trīs reizes nedēļā, pievēršot uzmanību tam, kāda zivs nonāk uz šķīvja. Zivis ir veselīgas un ļoti vēlamas, taču nevajadzētu tās iekļaut katrā ēdienreizē, jo teju katrā zivī ir kaut pavisam niecīgs dzīvsudraba daudzums.
Būtiski, ka kopš Japānas traģēdijas dzīvsudraba daudzums okeānos nemazinās. Piemēram, Klusajā okeānā pēdējos 20 gados dzīvsudraba daudzums palielinājies par 30%, bet gaidāms, ka līdz 2050. gadam tas palielināsies par 50%, jo industriāli radītajās gāzu emisijās dzīvsudraba daudzums nesamazinās. Līdz šim ievērojamus aizliegumus dzīvsudraba lietošanā izstrādājusi Japāna un ASV, taču arī starptautiskā līmenī pieņemtas vairākas rezolūcijas dzīvsudraba ierobežošanā, tostarp Minamatas konvencija, kuru parakstījusi arī Latvija. Kā zināms, mūs apskalo viena no piesārņotākajām jūrām pasaulē, kurā pirms 10 gadiem pie Zviedrijas krastiem atrada tūkstošiem dzīvsudraba mucu.
