Uldis Šmits: Žirinovskis un Piontkovskis 11
Latvijā ierasts neņemt par pilnu Vladimiru Žirinovski, jo viņš, kā tiek uzsvērts, ir “skandalozs politiķis” un kopš laika gala uzņēmies Kremļa galma āksta lomu. Tieši tāpēc ērti izmantojams dažādu mājienu un vēstījumu nodošanai ārpasaulei. Attiecībā uz Baltiju Žirinovskis to darījis visai bieži, kaut, protams, ne vienmēr viņa sacīto, piemēram, jau labi pasen izteiktos prātojumus par radioaktīvo izgāztuvju un milzu ventilatoru izvietošanu pie Baltijas valstu robežām, ir vērts uztvert burtiski. Tomēr viņam piemīt sava veida spējas murgainās metaforās ietērpt zināmas politiskas tendences vai vismaz noteiktu aprindu noskaņojumu. Galu galā viņš ir arī Krievijas Valsts domes ilggadējs vicepriekšsēdētājs, tātad pavisam oficiāla augsta ranga amatpersona. Un, ļoti iespējams, Žirinovska nesenā spriedelēšana TV kanālā “Rossija 24”, ka lēmums par Trešo pasaules karu esot jau Kremlī pieņemts un ka Baltijas valstis un Polija “tiks aizslaucītas”, nebija vis gluži improvizācija viena aktiera teātrī, bet plašāka uzveduma sastāvdaļa.
Žirinovska TV intervija notika tajā pašā dienā jeb 8. augustā, kad parādījās pazīstamā politologa Andreja Piontkovska publikācija “Putins nodomājis uzvarēt 4. pasaules karu” (3. pasaules karš politologa uztverē bija aukstais karš). Pats Piontkovskis šo nejaušo sakritību ievēroja. Viņaprāt, Krievijas politiku arvien vairāk iespaidojošā “kara partija” ir guvusi Kremlī atsaucību, jo atšķirībā no Ukrainas krīzes mierīga atrisinājuma piekritējiem jeb “miera partijas” piedāvā Putinam, kā savā blogā ironiski raksta Piontkovskis, “krietni romantiskāku un iedvesmojošāku scenāriju”. Proti, “krievu pasaules” karu pret “pūstošo dekadentisko anglosakšu pasauli” un pret Rietumu demokrātiju vispār. Pēc Krimas anšlusa Putins teorētiski iezīmēja tālāko ceļu uz “krievu zemju savākšanu”, kas prasa robežu pārbīdes vismaz divās NATO dalībvalstīs – Igaunijā un Latvijā. Krievijai gan nav pa spēkam satriekt Rietumus ne ekonomiski, ne konvencionālā karā, taču pastāv viens līdzeklis – atklāta vai vāji slēpta šantāža, ka tiks izmantoti kodolieroči. Kā atgādina politologs, nesalīdzināmi vājākās Ziemeļkorejas režīmam pietiek “tikai ar vienu spaini kodolatkritumu”, lai tiranizētu civilizētās zemes… Tāda iebiedēšanas taktika balstās uz Rietumu nevēlēšanos ielaisties militārā konfrontācijā un tur pieņemto atziņu, ka cilvēka dzīvība ir visaugstākā sargājamā vērtība, tāpēc pati kodolkara, lai cik “ierobežota”, varbūtība Rietumos tiek uzskatīta par veselajam saprātam neaptveramu. Piontkovskis aplūko versiju, kad labi zināmie zaļie vīriņi ar zīmotnēm vai bez tām ierodas pārbīdīt robežstabus Igaunijā Narvas apkārtnē, kur organizē attiecīgo “referendumu”, un viņš nav pārliecināts, ka tas obligāti pamudinās visas pārējās NATO valstis pildīt saistības un sodīt agresoru. Katrā ziņā Putins rūpīgi vēro savus Rietumu “partnerus”, kurus dziļi nicina un uz kuru neizlēmību cieši paļaujas.
Laimīgā kārtā runas par pasaules karu pagaidām notiek vienīgi informācijas kara ietvaros. Ko tagad saasina pret Krieviju noteiktās sankcijas, kas ir pirmais vārgais Rietumu mēģinājums runāt vienā balsī, un Maskavas atbildes sankcijas, kas būtībā iederas agrākajā Rietumu šķelšanas politikā. Baltijas valstu biežā piesaukšana šajā sakarā nav nejaušība, un piemirst Žirinovski gluži nevajadzētu, lai arī mums svarīgāk ir ieklausīties tajā, ko domā Piontkovskis. Vai cits krievu politologs Staņislavs Belkovskis, kurš allaž apgalvo, ka Putins cenšas iegūt kontroli pār Baltiju: “Igaunijā un Lietuvā viņš to nevar izdarīt, bet Latvijā – var.” Visnotaļ noderīgs atgādinājums pirms Saeimas vēlēšanām.
