Zirgs mirst uz lauka: Baltijā modernākā veterinārā klīnika nav gatava akūtiem gadījumiem 0
Latvijas tīršķirnes ķēvei Aigai liktenis bija lēmis nomirt uz lauka, turpat blakus ganījās viņas trīs mēnešus vecais kumeliņš. Pēcpusdienā sākušās kolikas varēja ārstēt tikai ar ķirurģisku iejaukšanos. Īpašniece bija gatava sešus gadus veco ķēvi vest uz Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Veterināro klīniku Jelgavā, taču vienīgais zirgu ķir- urgs nebija pieejams, jo devies uz ārzemēm.
Latvijas zirgaudzētāju cerība – moderni aprīkotā Zirgu klīnikas operācijas zāle – līdz šim izmantota tikai trīspadsmit iepriekš pieteiktām operācijām, un tās veic no ārzemēm pieaicināti speciālisti.
“Klīniku projektējām ar domu, ka tuvākajos 20 – 30 gados jaunu nebūvēsim, līdz ar to tā ir pietiekami liela, ar skatienu nākotnē, kad pacientu skaitu ik gadu palielinām, lai būtu kā bāze studentu apmācībai, zinātnei un paralēli sniegtu pakalpojumus ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas iedzīvotājiem,” klīnikas vīziju uzbur LLU Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns Ilmārs Dūrītis.
Pagājušā gada novembrī 3,3 miljonus latu vērtā būve tika nodota ekspluatācijā. Izmantojot Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējumu, izbūvēti divi jauni 2838 kvadrātmetru plaši klīniku korpusi, kā arī rekonstruētas lielo dzīvnieku stacionāra telpas 2538 kvadrātmetru platībā, kur zirgu nodaļā var uzturēties 14 dzīvnieki. 350 tūkstoši latu izlietoti iekārtām, tostarp arī operācijas zālēs un mūsdienīgām komunikāciju sistēmām, kas norisi operācijas laikā ļauj translēt tiešsaistē, piemēram, uz LLU auditoriju. Līdz šā gada beigām jāiekārto pārējās telpas, taču arī tad klīnika nespēs darboties pilnā apjomā, atzīst dekāns I. Dūrītis. “Mūsu galvenā problēma ir tā, ka lielajam infrastruktūras ieguldījumam nenāk līdzi finansējums cilvēkresursiem un izglītbai.”
Universitāte par budžeta līdzekļiem nosedz ar ēku ekspluatāciju saistītos izdevumus, kā arī maksā atalgojumu klīnikas vadītājai un dažiem tehniskajiem darbiniekiem, bet speciālistiem – veterinārārstiem, viņu asistentiem, anesteziologiem – atalgojums jānopelna pašiem. “Protams, es neuzskatu, ka tas ir pareizs modelis,” piebilst I. Dūrītis.
ERAF projekta nosacījumi ar nopietnu komercdarbību, piemēram, telpas iznomāt privātam uzņēmumam, ļauj nodarboties tikai no 2019. gada. Klīnikas vadītāja Linda Kokoreviča aprēķinājusi, ka pakalpojuma cena pie esošā modeļa iznāk krietni dārgāka nekā privātā uzņēmumā, medikamentiem sadārdzinājums sasniedz 100%, līdzīgi arī atalgojumam.
Veterinārārste Dana Laizāne atzīst, ka klīnikas durvis klientiem nav simtprocentīgi atvērtas. Lai nodrošinātu 24 stundu palīdzību, nepieciešamas divas speciālistu komandas ar veterinārārstu, asistentu, anesteziologu un palīgu, taču patlaban uz nepilnu slodzi strādā trīs veterinārārsti un tikai viens no viņiem ir ķirurgs. Klīnikas uzdevums – piesaistīt kvalificētus speciālistus, taču kā to izdarīt, ja tuvākajā laikā dekāns viņiem ļoti labu atalgojumu nesola?
Vienīgais Zirgu klīnikas ķirurgs Nauris Laizāns dienā, kad ķēvei Aigai bija jāpalīdz, neatradās Latvijā. Līdz šim viņš Jelgavā asistē ārzemju ķirurgiem, taču šomēnes šeit veicis arī pirmo patstāvīgo kastrācijas operāciju, kas noritējusi veiksmīgi. Koliku, kas ir viens no biežākajiem zirgu nāves cēloņiem, gadījumos N. Laizāns asistējis 40 reizes Vācijas un Somijas klīnikās un tikai vienu pagājušajā rudenī veicis patstāvīgi.
Uz jautājumu, vai viņš būtu gatavs arī LLU klīnikā uz šādu operāciju, Nauris atbild apstiprinoši, taču piebilst: “Jautājums, kāds būs rezultāts beigās.” Turklāt esot vajadzīgs arī iekšķīgās medicīnas ārsts, kas uzņemas pēcoperācijas aprūpi, jo ķirurģiska iejaukšanās nodrošina tikai 50% no veiksmīga iznākuma, norāda veterinārārsts.
Kā atzīst N. Laizāns, vienīgais, kas Latvijā ilgus gadus koliku gadījumos taisījis operācijas, ir Juris Tolpežņikovs – bijušais veterinārķirurgs SIA “Veterinārmedicīnas izglītības centrs”, kas kopš 1998. gada veica Veterinārmedicīnas fakultātes klīnikas funkcijas. J. Tolpežņikova rēķinā 10 tūkstoši operāciju, tostarp simtos koliku gadījumu, taču pēdējos trīs gadus viņš ar ķir-urģiju vairs nenodarbojas. Operāciju galds vairs nevilinot. No ilgās pieredzes secinājis, ka efektīvākais klīnikas apsaimniekošanas modelis ir privātā struktūra ar valsts atbalstu.
Par valsts finansējuma nepieciešamību liecina arī kaimiņu pieredze, stāsta dekāns I. Dūrītis. Helsinku Universitātes klīnikai, kas ņemta par paraugu pašu jaunbūves veidošanā, valsts piešķir piecus miljonus eiro gadā, trīs miljonus nopelnot paši. “Mums šie cipari bija šokējoši!” I. Dūrītis uzskata, ka tagad viņa galve- nais uzdevums panākt no Zemkopības ministrijas un LLU vadības valsts finansējumu.
Lai nodrošinātu diennakts darbu Zirgu klīnikā, speciālistu atalgojumam nepieciešami apmēram 80 tūkstoši latu gadā, patlaban no budžeta visa klīnika algām saņem ap 12 tūkstošiem.
Kamēr Baltijā modernākā klīnika pilnībā nav gatava akūtiem gadījumiem, ko darīt zirga saimniekiem, ja koliku vai sarežģītu dzemdību gadījumā bez operācijas lopiņu nevar glābt? “Var vest uz Somiju, Poliju, Zviedriju, Lietuvu,” iesaka Nauris Laizāns un piebilst, “vai arī mēģināt Latvijā. Jautājums, kurā situācijā pasākums riskantāks.”
Viedokļi
Guntis Rozītis, LLU asociētais profesors, Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs, zirgkopības mācību centra “Mušķi” direktors: “Situāciju vērtējam kā bēdīgu. Zirgaudzētāji ar lielām cerībām gaidīja, kad tiks uzbūvēta klīnika, kur varētu veiksmīgi risināt veterinārās problēmas. Taču ar labām ēkām un aprīkojumu vien ir par maz, jābūt labiem speciālistiem, kas spēj tur strādāt. Jautājums jārisina LLU vadības līmenī, lai klīnikā būtu speciālisti, kas nodrošina 24 stundu dežūrdarbu un jebkurā brīdī būtu kam lūgt palīdzību. LLU vairāk vajadzētu pievērsties fakultātēm, kas saistītas ar lauksaimniecisko ražošanu.”
Edgars Treibergs, Latvijas Zirgaudzētāju biedrības prezidents, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs: “Neizmantot Baltijā modernāko klīniku ir grēks! Līdzīgi notiek slimīcās, kur netiek noslogotas dārgas iekārtas. LLU vajadzētu klīnikai piesaistīt mācību spēku – plaša profila ķirurgu –, kas mācētu ārstēt dažādas vainas. Daudz kas atkarīgs arī no tā, kas iestādi vada. Ko mēs varam prasīt no Veterinārmedicīnas fakultāti tikko beigušas meitenītes, kas saņem mazu atalgojumu? Tur jābūt vienam lielam menedžerim, kurš spētu piesaistīt klientus arī no Lietuvas un Igaunijas.”
