Ar mieru un pacietību 0
Pie domātājiem Iveta pieskaita arī sava bērnības sapņa iemiesojumu – balto Lipicas šķirnes ķēvi Konkordiju. Kā zinot, ka pieder pie vienas no senākajām Eiropas šķirnēm ar pirmsākumiem 16. gadsimtā, viņas izturēšanos var saukt pat par nedaudz augstprātīgu. Ap rakstā gan teikts, ka cēlās un graciozās gaitas, kā arī labdabīgā un inteliģentā rakstura dēļ Lipicas ērzeļus izmanto Spāni jas augstākās jāšanas skolā Vīnē, kur tos rāda iespaidīgos priekšnesumos. Izskatās, ka lipiciete ir šerpāka – katram pienācējam pamiedz ar ausīm, kas nav pats draudzīgākais žests. “Tagad jau ir nedaudz mierīgāka,” nosmej Iveta. Kad ķēve tikko atvesta no Lietuvas, kur nopirkta kādā staļļa izpārdošanā, reiz pat saimniecei spērusi. Pat glaudīt to nevarēja, reiz pēc pelnītas dunkas sānos par speršanu kādu laiku nav laidusi saimnieci sev klāt. No zirga izturēšanās varējis nojaust, ka iepriekšējā stallī viņa krietni dabūjusi ciest no cilvēka rokas.
“Tikai ar pacietību un mieru – tās ir vienīgās zāles, kā vērst par labu iepriekš pieļautās kļūdas,” spriež Iveta. Par abiem ar palīgu Kasparu izdevies Konkordiju atkopt un nomierināt. Pārsteidzoši, bet, strādājot ar zirgiem, maino ties arī pašas saimnieces raksturs. “Pēc dabas esmu ļoti enerģiska un strauja, bet ar zirgu tā darboties nevar, tāpēc varu teikt, ka viņi ir mani skolotāji.”
Kad vaicāju, kas vēl Ivetai pie zirgiem jāiemācās, viņa pastāsta senu stāstu – guļ uz nāves gultas 95 gadus vecs zirdzinieks un jautā – nu, kāpēc tieši tagad? Viņa dēls, kas turpat blakus tur tēva roku, atbild – ko darīt, garu mūžu esi nodzīvojis, daudz paveicis, tas brīdis ir klāt… Jā, bet es tikai tagad saprotu, kā to darīt!
