Iveta ar frīzu skaistuli Deiviju.

– Iveta, kam tev pieci zirgi? – Priecātos arī par piecdesmit, ka tikai būtu nauda! – Nav viņa sportiste vai zirgkopēja, pat riktīga lauciniece – ne. Iveta Dzērve ir biznesa sieviete, kas pēc pamatīgas darba dienas savā birojā nomaina augstpapēdenes pret gumijniekiem un prom uz stalli – pēc miera un mīlestības.

Lasītākie

Kokteilis

Vēzis – Kamambērs, Svari – Gouda: noskaidro, kurš siers atbilst tavai zodiaka zīmei

Kristaps Strūbergs ir atrasts; nogādāts speciālistu rokās 19

Zinātnieki noteikuši maksimālo vecumu, līdz kuram var nodzīvot cilvēks

Lasīt citas ziņas

Karstās pusdienas saules un dunduru dēļ visi staļļa bērīši, dūkaņi un sirmīši sadzīti steliņģos un snaikstās pēc barības. Ko darīsi, tā daba iekārtojusi, ka zirgs, ja nerosās vai nesnauž, pārējā laikā nododas ēšanai. Iveta pielādē ķerru ar sienu, kas pirms tam saliets ar ūdeni, lai smalkme neiet pa gaisu – ne tik daudz tīrības, bet gan veselības dēļ. Līdzīgi kā cilvēku pasaulē arī kustoņi kļūst jutīgāki pret putekļiem un putekšņiem. Katram tiek pa nelielai kaudzītei – uzkodām.

Uz Augusta stalli Mālpilī, kura pārvaldīšanu uzticējusi draudzene, Iveta dodas gandrīz katru otro dienu. Viena vai kopā ar dzīvesbiedru Guntaru, kurš sievas zirgu mīlestību saprot un atbalsta. “Viņš ļoti labi zina – ja man atņemtu zirgus un grāmatas, ar mani ir cauri,” puspajokam, pusnopietni piebilst Iveta un domīgi pārjautā – kāpēc man ir zirgi? “Tie ir mani skolotāji un psihologi, un draugi… atbraucu tāda noņēmusies un nostresojusies savā biznesā, taču brīdī, kad ienāku stallī, tas viss paliek aiz muguras. Ziniet – šeit apstājas laiks.”

Baigā jātniece no Rīgas

Naudas koks, antūrija, orhideja: noskaidro, kur mājoklī jānovieto šie trīs augi, lai dzīvē būtu bagātība, laime un mīlestība

VIDEO. Policija pieķer pakistānieti, kurš pa Latvijas ceļiem brauc bez tiesībām un pie stūres skatās “Youtube”

Šogad iztiksim bez ģībšanas epizodēm? Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku rīkotāji skaidro, vai dalībnieki teritorijā varēs ienest uzkodas un dzērienus

Tovasar, kad mazā Iveta dzīvojās pie tantes pa Latgales laukiem, viņu vilkšus vilka uz netālo zirgu fermu. Kādu dienu aizcilpojis līdz stallim, meitēns pārliecinoši sevi iepazīstinājis kā “baigo jātnieci no Rīgas”, kas vai ik dienas darbojas ar zirgiem. Nonāca tiktāl, ka fermas ļaudis viņai uzticēja pajūgu, sak, lai skuķis aizvizinās līdz mājām. Labi, ka trāpījies gudrs zirgs – līdz tantes sētai tikusi diezgan gludi, bet tālāk gan – uznācis negaiss. “Tik lielu bļaušanu vēl nebiju pieredzējusi,” smiedama nosaka Iveta. Tāda sanākusi viņas pirmā tikšanās ar zirgiem. Vēl palaikam pasapņojusi – kad izaugšu liela, būs pašai savs baltiņš. Pieaugušo dzīve bieži vien bērna sapņus noliek malā, taču ne Ivetas gadījumā. Viņas ganāmpulkam kopš pagājušā gada pievienojusies arī balta ķēve.

Zirglietās Ivetu par iesācēju vairs nenosauksi. Kā pirms 16 gadiem pieklauvējusi pie Turaidas staļļa durvīm – gribot mācīties jāt –, tā tas aizgājis. Savu zirgu viņa nopirka personīgās dzīves sastrēgumstundā jeb, vienkāršāk sakot, šķiroties no pirmā vīra. “Biju sākusi patstāvīgu biznesu, darba daudz, taču dzīve iet uz priekšu un man joprojām nebija pašai sava zirga!” Kādā lielā Latvijas stallī Iveta noskatīja Rūdi, viņam sekoja milzis Lezoto, pēc tam skaistulis Deivijs, tad centīgā Kerola, lecīgā priekšniece Avelīna un visbeidzot jau pieminētā gaiši sirmā Konkordija.

Manus zirgus nelauzīs!

“Pat pēc tik ilga laika kopā ar zirgiem tikai pēdējos trīs gadus sāku kaut ko vairāk par viņiem saprast,” atzīst Iveta. Pirmais zirgs kļuvis par skarbu un traģisku dzīves skolu – nepiemērota staļļa, ielaistas slimības un nepareizas ārstēšanas dēļ viņas mīļais, gudrais Rūdis tagad ganās aizsaules pļavās. Gājusi cauri daudzām iesācēju un nezinātāju kļūdām – pārlieku uzticējusies zirgaudzētājam, neieklausījusies citu padomos, un kaite, kuru ar šodienas zināšanām viņa prastu savaldīt, aizgāja dziļumā. “Ai, cik asaru nav izraudāts,” skumji nosaka Iveta. Pienāca diena, kad Rūdis nošķīries no bara, pārstājis ēst, tā bija zīme, ka cīņa ir galā.

Sāpīgais zaudējums licis kritiskāk pavērtēt gan savu, gan citu īpašnieku un jātnieku attieksmi pret zirgiem un izdarīt secinājumu – lielākais dzīvnieku ienaid
nieks ir cilvēku akla mīlestība vai vardarbība. “Daudziem zirdzniekiem, kas visu mūžu bijuši saskars-
mē ar zirgiem, vienīgais veids un spēja kā zirgu apmācīt ir spēka izmantošana. Ļoti bieži var dzir
dēt – mēs zirgu salauzīsim, kas faktiski nozīmē – sitīsim,” savos novērojumos dalās Iveta, piebilstot, ka tā ir realitāte, par kuru zirdzinieku aprindās nemēdz daudz runāt. Savukārt pārlieku lielai mīlestībai var likt vienādības zīmi ar nepareizu izpratni par zirga labturību un apmācību, piemēram, pārbarojot un lutinot.

Iveta cieši nolēmusi, ka par saviem zirgiem rūpēsies pati un nevienam tos neļaus lauzt – viņi visi taču ir personības!